Es esmu viens no tiem, kam grūti kaut ko darīt, ja nav termiņa. Tas attiecas uz blogu, uz darbu uun tā tālāk. Tagad ir tā, ka pat jaizlasa pēdējais ieraksts, lai zinātu, kas tur bija un ko nevajag atkārtot.
Kaimiņu māja izrādās būs (jau ir) guļbūve. Pirmo stāvu sastutēja ļoti ātri, otro (vienlaicīgi arī jumta stāvu) jau lēnāk. Bet nu ir tas brīdis, kad gaidam logu parādīšanos, jumta siltināšanu un tā. Bet vispār man guļbūves nepatīk (te tev nu bija, kas es par letiņu).
Izdzīvojos pa ceļu policiju. Rakstīju paskaidrojumu, tad pa pastu saņēmu uzaicinājumu aizpildīt protokolu, tad pašu protokolu, tad aicinājumu uz pārkāpuma izskatīšanu. Visbeidzot parakstīju papīru, ka neesmu sodāms, jo likums to neparedz. Tagad man ir divas jaunas ķiveres.
Velosipēdam tie remonti gan ir nebeidzami (kaut arī nesaistīti ar avāriju). Tagad salūza gultnis (paša vainas dēļ). Pietam izrādās, ka atrast vietā nav nemaz tik viegli.
Bet tās divas izlaistās nedēļas maija sākumā vispār atstāja biki tālejošāku iespaidu.
Vasara ir karsta, vasara paiet ātri. Katru nedēļu ir tādas aktivitātes, kas ziemā kaut kā izpaliek. Bet jūtami trūkst sports!
Bija laivu brauciens, būs laivu brauciens. Un pieteicos ekoskolas forumam. Un jau labu laiku atpakaļ nosūtiju epastu uz Šveici. Atbildes nav.
