Just nod if you can hear me

šī nakts ir ļoti Pink Floyd.
/Marooned.mp3/

- nogrimst, lai ietītos zirnekļu tīmekļos un visbeidzot sabruktu pīšļos, kā sabrūk altāris ugunsgrēkā, ko ziliem zibeņiem iededzis negaiss, fotogrāfēdams dabas triumfu.

- kad tu, cilvēks, rocies pa dārzu, tad ir īstais laiks pafilozofēt. Neviens nezina, ko tu domā, neviens nenojauš, neviens nepārmet, un tu esi Platons starp peonijām, Sokrāts, kas audzē savu velnarutku. vīrs, kurš pār muguru stiepj mēslu maišeli, ir līdzīgs atlantam, kas uz pleciem tur zemeslodi.

Rejs Bredberijs - Pieneņu Vīns

un izlasiet, jo tas ir tā vērts =)


uuun nu galīgi nepatīk, ka tik ļoti ātri aizmirstu izlasīto grāmatās. kaut kā skumīgi, tomēr ceru - gan jau kaut kur un kaut kas zemapziņā ieķeras.

šovakar negribas rakstīt ikdienišķas lietas/piedzīvojumus
un jāsaka, ka miedziņš tiktiešām arī nāk.
tā kā - atā :)

jo nejau katram ir brīnīties ļauts

Zane Bomi, šitā pēķšņi paziņot par blogošanas pauzēšanu nav stils, itnemaz, nē nē, (nope) /no bears for you today, mister!/

vasara pilnos apgriezienos, tiktiešām ārā ir ļoti silts un, jāsaka - arī diezgan grūti izturams. bet ja izdodas vienu reizi dienā papeldēt - tad ir dauuudz vieglāk. ūdens vide ir diezgan patīkama vide. tikai atcerieties, ka lekt uz galvas nav labi, nedariet tā.

uzraku vafeļu pannu, salaboju barošanas bloku, atradu vafeļu recepti un - es māku cept vafeles. tas ir velviens saldaisēdiens manā biogrāfijā. es īsti nemāku gatavot visādus cūkas cepešus etc., bet saldumi gan šad tad sanāk ok.
un ir izveidots algoritms - cik ilgi cept vafeli?
(algoritms strādā sākot no otrās vafeles):
atveram pannu, noņemam gatavo vafeli, uzlejam jauno mīklu, aizveram vāku
tad satinam gatavo vafeli tūtiņā, uzliekam pa virsu lāpstiņu, lai sacietējot saglabā formu
pēc tam paņem nokia telefonu, atver hronametru (praktiski tam ir jābūt jau atvērtam un palaistam. tad tas jāaptur, jāspiež "atstatīt" un tad atkal jāsāk laika uzņemšana. pēc 1 min vafele 100% ir gatava, var pat jau pēc 40 sec. vai pat mazāk ņemt ārā - atkarīgs no tā, cik brūnīgas vafelītes gribas)


šovakar ir uber jauki - sēdēt ārā, rakstīt blogā, skypā, draugos un just patīkamu vēsumu (salīdzinot ar karstumu pa dienu) vai citiem vārdiem - siltumu (salīdzinot ar aukstumu pa ziemu). /tomēr tagad ir tā, ka esmu ievācies atpakaļ istabā un svīstu kā cūka (tikko sabojāju visu seksīgo iespaidu par sevi, kurš jums noteikti bija radies, eh, bet patiesībai acīs jāskatās) /

rīt ož pēc vasarošanas pie Māras, 5-dien ož pēc pōzītīvus. kas pēc tam - es nezinu, nākamais mērķis vēl nav uzstādīts. vispār tas ir diezgan nepierasti, esmu radis dzīvot - gaidot kādu datumu, piem. pōzītīvus, eksāmenu, ceļojumu, ballīti etc.

visbeidzot:
+ izlasīju Nameja Gredzenu un Sidharta
+ dusmojos uz odiem (un izmantoju a)dvieli b)kreklu c)dūri d)putekļsūcēju cīņā ar tiem)
+ piefiksēju, ka draugos man jau 50 vēstuļu garumā ir sarakste ar Tomu zem virsraksta "asinis"
+ savās domās mēdzu runāt diezgan rupji
+ sestdiena tika pavadīta vienkārši lieliski un - līdz pat svētdienas rītamu, jā, man patika tiktiešām. ballīte tepat, rajonā, 2x
un ir jauki, ja var orientēties nepazīstamā apvidū pēc draugu smiekliem kaut kur tumšumā =)
+ rādās, ka es rakstīšu grāmatu, hahah (smejoša_sejiņa)


dziesma - no filmas It Might Get Loud (rekomendēju)
/dziesmu filmā izpildīja, bet senāks variants ir The Band albūms - Music BFrom The Big Pink/
http://www.youtube.com/watch?v=TbdfoeAP1LM
Toms šo šovakar jau saņēma. man tā dziesma patīk =)


plakāts - no Dāvida un ekonomiskās braukšanas:



pasmaidi, H-COOH =)

[virsrakstam - Rūsa]

Drei Kameraden

un te nu pirms pāris dienām tapušais, bet tobrīd trūkstošā interneta iespaidā noklusētais, ieraksts:

Lūk, Erihs Marija Remarks riktīgi nodeva. Šī bija mana otrā Remarka grāmata un nu jau jūtos nedaudz apostījis kunga stilu.

Es skaidri nezinu, kuru sauc par zudušo paaudzi (vai tik nav tā, kas nāca pēc II pasaules kara), bet tā vien šķiet, ka Remarku dikti droši varētu ierindot šajā rindā. Grāmata "Trīs Draugi" patiešām nav tāda ļoti viegla sestdienas lasāmviela, bet viennozīmgi - laba gan. Remarks neaizmirst kara tēmu (te gan ne ļoti tiešā veidā, bet tomēr "karabiedrs" grāmatā lietots ļoti cieņaspilni:

----> "Nē", Kesters teica. "Pirms šāviena es nekā neredzēju. Un pēc tam rūpējos tikai par.." viņš mirkli apklusa, "par savu biedru."
----> "vai jūs piederat pie kādas politiskas partijas?"
----> "nē"
----> "Es domāju tādēļ, ka teicās, viņš esot jūsu biedrs"
----> "viņš ir mans karabiedrs," Kesters teica. ))

tāpat nozīmīgu vietu ieņem mīlestības tēma. Sākums grāmatai ir visnotaļ jauks un cerīgs, bet līdz ar grāmatas lapām rit arī grāmatas notikumu darbības laiks(gads)
un Vācijā vispārējā noskaņa kļūst drūmāka - bezdarbs, nabadzība un depresija. Tālāk seko politiskās jukas un viss velk uz II karu. Tomēr - grāmata ir izdota 1937. gadā un tāpēc pilnīga kara tēma tai iet secen, bet smeldzīgums gan nekur nezūd. Skarbi māk rakstīt Remarks. Skarbas ir viņa filozofiskās atklāsmes, bet tās ir tik dabīgi nepiespiestas, ka prieks lasīt. Man gan tās visas neaizķeras prātā tomēr zinu, ka labas tās gan bija. Tāda gaumīgi asa valoda un humors te bija dzirdams, gan melanholiski apcerējumi.

Mani grāmatai izdevās sevī ieraut tādā līdzi dzīvojošā atmosfērā - līdz ar to arī man bija dikts smeldzīgumskumīgums lasot pēdējās 70 lpp. (iepriekš brīdinot, ka šajās iekavās es pateikšu kaut ko no grāmatas beigām, tāpēc - ja grasies lasīt grāmatu - šīs iekavas nelasi, lai gan it kā jau tas nav tāds nekas, kas sabojātu grāmatu tādā "es zinu kas beigās notiks" veidā. Tātad mana atklāsme - tā vien šķiet, ka Remarkam patīk nogalināt pēdējā grāmatas lapā, hehe)

Nu, lai nu kā, laba grāmata. Esiet droši ņemot to rokās. Un tas nekas, ja neizdosies ielasīties. Pateicoties šai grāmatai es sapratu, ka katrai grāmatai ir noteikts savs laiks. Trīs Draugus es sāku lasīt jau pirms gada, bet tālu netiku un atliku atpakaļ bibliotēkas plauktā. Tagad manās rokās nonāca 1 ls "dārgs" iespiedums (jā, ejiet uz Zvaigzne Outleta veikalu un pērciet sev grāmatas) un paskat tik - ar neviltotu interesi es izlasīju, pietam tas man neprasīja īpaši vairāk par nedēļu [neaizmirsīsim, ka tomēr sesija vēl turpinājās]. Ja citas rūpes netraucēs - tad grāmatu spēsiet izlasīt apmēram trijos vai četros svaiga lauku gaisa vakaros.

šitai der kādas 7 no 10
(4 no desmit nav maz, jo es pagaidām nezinu, kura grāmata saņemtu 10 no 10. Bet tuvu tam ir " Mūzika no Lielās Rozā Mājas " )


Visu ziemu es gaidīju šo brīdi, kad varēšu lasīt vienkāršu, nemācību, grāmatu līdz 3 naktī un nebaidīties, ka no rīta par to sevi ienīdīšu. Ļoti jauki, ka tas tagad tā ir.

Kad pirms pusstundas beidzu Trīs Draugus - man negribējās mūzikas, kur kāds dziedātu. Es sapratu, ka jāsastāda sev mierpilnās mūzikas listīte. Un es tā jūtu,
ka Bobs Dilans arī tur iederas, ak, vecie dziesminieki tomēr ir labiii.


Ārā jau redzu gaismu, aust jauna diena. Sveicu jūs, draugi, jūlijā. Suņi šajā naktī ir diezgan nemierīgi, bet laikam jau ir tā, ka kucēniem patīk riet, jo nav šaubu, ka mums tā skan tikai kā riešana, bet viņi sarunājas
miers ar jums :)

A Walk On The Wild Side

nu re, jūnijs pavadīts, askatos un saku - ir tīri ok
un vasara ir burvīgi, nudien

jāņos sanāca tāda mierīga ballīte bez alus.
pēc tam bija jautra pasēdēšana kaimiņmājā un ar alu
kā arī opeļa vilkšana no kaimiņpilsētas, jautra skrūvēšana Kristapa kompānijā, autoveikalu apbraukāšana un tamlīdzīgas izklaides.

savukārt vakar bija burveklīga ballīte Māras vasaras rezidencē. Meitenei palika 20 gadi un tāpēc ciemos nāca draugi un radi. Ballītē bija gan šampanietis, gan vīns, gan kaklā uzvilktas apenītes no kurām perfekti atlec maza, mīksta bumbiņa, Borata peldkostīms, virpuļošana nakts vidū elektriskajā centrafūgā, daudz smieklu, fotogrāfu, neviena rosola, bet citi gardi ēdieni (tai skaitā gaļa!!), veselības dzēriens un vispār bija ļoti foršiīiiīi
piedevām nāca jaukas brokastis terasē - trīs zēni un trīs meitenes remdēja rīta izsalkumu un turpināja izsmiešanos, ui, kā tas der kaut katru rītu

un visbeidzot ierašanās un aizbraukšana bija ar TĀAĀDUUU stilu!
30 gadus sens Mercedes E klases automobilis, pie stūres jaunietis nedaudz skruļainiem matiem un rūtainu kreklu, no skaļruņiem skanošs burvīgs meldiņš un vēl trīs jaunieši pasažieru godā. logi vaļā, vējš matos un smaids līdz ausīm. āaa, tas tik bija nice.
īpaši fināla scēna - zaļais mersis lepni ieripo meža ceļā, bet pie mājas paliek divas meičas mājot atvadas saviem draudziņiem =)
nu jauki jauki jaukiiii


šodien Rīgā ir tāāāāds cepiens un karstums un mitrums, ka pat tādam jaunēklim kā es ir pagalam grūti. karstiii, bet tomēr vasara ir jauki
un pie LU galvenās ēkas ir skaļākais bankomāts ever! tāādi pīkstieni ka tik turies
tāpat novēroju savdabīgu, jaunu cilvēku, kurš nedaudz paklupa nokāpdams no ietves, tad pagāja uz priekšu un parādīja vidējo pirkstu tukšumam. interesanti.


manu mājas bibliotēku pēdējās laikā pagodinājuši vairāki jauni eksemplāri
viens atbrauca no amerikas =)
10 ls, 3 kg, ~1.5 nedēļas un betterworldbooks.com mani nepiečakarēja
prieks prieks
tur var atrast jebkādas grāmatas un daudzas ir par lētām naudiņām
šajā gadījumā es nopirku skolai derīgu grāmatu
tāpat man ienācās vēl divas skolai derīgas grāmatas
un divas daiļliteratūras - Trīs Draugi (par to būs atsevišķa, maza recencija) un Raibais Plīvurs [autors ir Vilijams Samersets Moems] (par to recenzija tepat: tīri ātri lasāms romāns, kas izraisīja diezgan nekādas emocijas, bet neteikšu ka slikts, jo dažas idejas palika prātā). Ja jāliek zvaigznes - likšu 4 no 10
/starpcitu šo interneta dienasgrāmatu sāku ar ideju - pierakstīt to, kas izlasīts un kaut kādas emocijas, kas saistītas ar konkrēto grāmatu - savādāk ir tā, ka izlasu un pēc mēneša vispār vairs neko no tās neatceros/



tikko redzēju velnu, oo oouu
mākonis stāvēja tā, ka izveidojās piere, acis, deguns, lūpas un bārdiņa, izskatījās pēc dusmīgas/stingras sejas - tad jau drošvien vells


un tagad man sāk uzmākties žāvas un negribas vairs neko raksīt, hehe
tā nu nāksies palikt bez bildes šajam ierakstam

un paldies par jaukajām atsauksmēm par iepriekšējo ierakstu, kurā dalījos sajūtās par koncertu. priecīgi, ka citiem liekas forši tas, ko sarakstījis esmu es. bet kā jau teicu diriģenta j-kungam - tā jau tikai rezonanse tam, ko dzirdēju koncertā :)

un vēl jāsaka, ka man ir grūtības ar sava bloga noformējumu, jo es nezinu kā man patīk. bet pagaidām tīri labi patīk tas, kas šobrīd izveidojies

un vēl jāsaka, ka ir jautri klausīties sen nedzirdētus mūzikas albūmus
(Armands - Kas ir Kas)

man šovakar atkal jaizlemj - varbūt kāda filma, varbūt grāmata, varbūt miegs
man parasti ir ļoti grūti šito izlemt =)

nu tad beidzot šo ierakstu:
dziesma tā, kas skan, kad Mercedes brauc:
Chuck Berry - You Never Can Tell