Lāaāaabvāaakāaarr, Latvijāa!
Tas jau vairs nav pareizi, ja rakstot youtubes meklētājā KISS piedāvājumi ir Džastins Bībērs, nevis rocka klasiķi KISS. nu nekas, tie, kas gribēs, atradīs, pārējie nav pelnījuši klausīties kā "esmu dzimis, lai tevi mīlētu" un "tu būsi vecmeita, meitiņ, līdz atradīsi savu vīrieti"
ak, šie dziļdomīgie teksti =)
un tomēr no angļu valodas daudzi vārdi ir nepārtulkojami, piemēram orģināli taču skan "You'll be a hard luck woman, baby, till you find your man"
un kā gan man tulkot "baby" ?
KISS mūzikai ir savs īpašais, soft rock skanējums. gluži kā tai grupai Smokie. man patīk tas skanējums. viņam ir tāds 1975-1985 gadu amerikas esencīgums.
un man patīk KISS pirmatnējās ģitāras. Tā ir laba mūzika, kas vēsturē atstājusi savu pēdu.
Kalendāra lietotājiem zināms, ka man bija vārdadiena.
tāda iemesla dēļ es pēdējās dienas pārtieku no saldumiem, aha. traki, vispār. šodien sāka sāpēt zobs (pietam - ēdot pelmeņus, haha)
vēl viens labums no vārdadienas ir jauna krūze. lai cik tā arī nebūtu dīvaina dāvana - šoreiz man tā ļoti patīk, jo tā ir smuka krūze. un ieņems vietu savu laiku nokalpojušā Marlboro krūzē, kuru man uzdāvināja pirms miljons gadiem, vārda dienā. Ja reiz es nesmēķēju, tad labāk dzeršu no vienkāršas, brūnas krūzes. bez kovboja.
Iepriekšējās darba nedēļas beigās jutos slimiņš un tāpēc nobastoju 5-dienu.
sanāca tā, ka 5-dien jutos ļoti labi - tāpēc bija sirdsapziņas pārmetumi. bet man domāt, ka labāk vienu dienu padzīvot mājās, nevis novārdzinātam organismam saķert kādu nelāgu vīru-su
starpcitu brīvu sev paņēmu arī trešdienu. tas beidzās ar to, ka domātās mācīšanās vietā visu dienu lasiju Mario Pjuzo - Krustēvu. tas nekas, ka esmu redzējis filmu un izlasijis grāmatu gan latviski gan angliski. man vienalga bija ļoti interesanti to lasīt atkal. laba literatūra.
/šobrīd manā tējā ir par daudz protonu. citronu vainoju, jo piparmētra tā nevarētu būt/
rudens mani pārsteidza ar strauji tumšajiem vakariem. nebija gaidījis šādu īpašību šis puisis. bet tāpat man tas liekas jauki, nezinu kāpēc. tik vien gribētos spotu rīgas centrā.
mēneša plānā - zelta rudens Siguldā. esmu jau pietiekoši sens, lai beidzot apmeklētu to vietu. tāpat kā pavasarī beidzot jānotēmē uz zied Ievas Siguldā. (jāatzīst, ka šie divi teikumi ir dikti izdevies mārketinga triks no Sigulda novada domes. dikti pārsit vienotību un cieti!)
šim vakaram nedaudz skolu lietu, cerams laicīgs miegs.
manī ir liela interese par to, ko studēju un liela nepārliecinātība par to, kāpēc to studēju.
un ai dies, aizmirsu ka virsraksts un ieteiktā dziesma trūkst
(amizanti, ka pats laikam nekad nenoklausos to dziesmu, ko cilvēki iesaka savos dienasgrāmatu ierakstos)
un vēl viena ātrā doma arī iešāvās:
noskatos šo tiešām gaumīgo video klipu
http://www.youtube.com/watch?v=eYSbUOoq4Vg
un aizdomājos par to, ka mūsdienās tie klipi daudzi ir tik piesātināti ar skuķiem, seksu un laupīšanām, ka vispār nekāda prieka tos skatīties. tāds prastums.
un nu es ielipu Nina Simone un Nancy Sinatra un atcerējos, ka esmu miljons aizmiris par to, ko jau vasarā gribēju
www.donors.lv
un šis vakars ir ar mūziku, kas bija pirms
lai iet Frank Sinatra - My Way
35/90
Do me a favor, son, won't you stay and keep Anna Lee company?
Un te nu ir septembris. man nav nekādu iebildumu, arī septembris ir forši. skola man neriebjās un rudens ir smuki, tik tas, ka auksti. Tomēr atceroties +33 arī pret aukstumu vairs nav iebildumi. Par otrāstāvazaļoistabu runājot ir tā, ka vasarā iet grūtāk ar rakstīšanu, jo ir daudz citu jauku izklaižu. Bet es eju pa ielu un domāju par to, kas jāraksta. un tad es to aizmirstu, tā nu tas ir. Viens piemērs - cepos par to, ka tie apķēpājumi uz tiltu balstiem, māju sienām, elektrības kastēm u.t.t. NAV māksla. man galīgi nepatīk, ka to ķēpājumu ir tik daudz, nu fuj fuj fuj!
nu pat atsāksies (šobrīd, kad pabeidzu agrāk iesākto ierakstu, jau ir atsākušās) skolas dienas - agra celšanās, ceļošana uz pilsētu, miegošanās, kafijošana starpbrīžos (ai jel cik daudz naudas esmu atstājis tajā kafejnīcā, trakiii)
Augustā biju nedaudz sailgojies pēc tā visa, bet tagad, kad esmu samiegojies - nāca atklāsme, ka mācības nebūs dikti īzij - tāpēc nedaudz pārgāja gribēšana uz to skolu, džīz.
un pēc 11 dienām erasmusā brauks Māra, tā pati jobe, kura dažkārt te tiek pieminēta. uz Itāliju, ziniet. eh, man vēljoprojām stress, ka viņa tur ieprecēsies (tas, starpcitu, būtu liels zaudējums Latvijai) lai nu kā - erasmus tomēr diezgan forši.
vēl augustā esmu iekāpis nedaudz pieaugušākā dzīvē. un tieši tādi iekāpieni liek pārdomāt savu nākotni un nesaprast - kā būt. un tad vēl kāds neapzinoties izmet kādu frāzi, kura vispār jauc galvu. nesapraaast.
/beigu beigās skatiens un domas aizklīda pie jautājuma, vai tad es māku dzīvot. domājams, ka vēljoprojām mācos, bet progress noteikti ir manāms. labi/
bet skaidrs ir viens, ka jābauda vidusskola un bakalaurs - tie ir sasodīti labi gadi jautrībai.
un es varētu turpināt skatīties punktā un domāt, ko darīt ar dzīvi (pietam tā daram mēs daudzi - šodien dzirdēju divus kolēģus runājam par to un tāpat zināms, ka arī dažiem citiem visādas domas prātā šaudās.)
man patīk zināt, ka daži mani lasa (zināmais skaits varētu būt 5 - un tas ir tā jauki. pilnīgi ar sevi ir nedaudz garlaicīgi, savukārt tāda maza auditorija neuzliek "man kaunīgi tik daudz cilvēkiem teikt, ka man patīk urbināt degunu" sajūtu. tāpēc ir forši.)
šodien man jums lūgums pamācīties rockmūzikas klasiku
proti grupa, kura varbūt nemaz nav tik zināma, bet ir ļooooti nozīmīga (gluži kā Bahs, haha)
Black Sabbath ar dziesmu Black Sabbath (no albūma Black Sabbath)
proti ar to savu ceļu sāka Ozijs un ar to savu ceļu sāka smagais rocks. bītli izbeidzās un sākās šie (man miljons patīk bītli)
šī pieminētā dziesma ir ar izteikti apokaliptisku noskaņu, muzikāli ļoti vienkārša, bet noskaņu rada drūmidrūmo. tie ir laiki, kad smagā mūzika vēl neatgādināja gaļas cehu (ja nu vienīgi tik daudz, ka kāds mūziķis tur varbūt strādāja)
(un Zane Bomi, piedod, bet headbagošana man liekas muļķīga)
tā lūk
uzlieciet to dziesmu sev nu, tā teikt, pārmaiņas pēc. un pagrieziet nost basu, lai kaimiņu istabai netraucētu.
tā nu es šovakar teikšu - miers.
The Band - Tears of Rage ir miera mūzika.
savukārt virsrakstam ir dziesma, kura ir bijusi jau cita ieraksta virsrakstā
tāpēc, ka man patīk
šoreiz tas atsaucas šādi - esiet tik jauki un sastādiet kompāniju kādam, kurš ir acīmredzami sabijies un viens jaunā pasaulē. lai nebūtu kā džims morisons teica - "People are strange when you're a stranger Faces look ugly when you're alone"
un labu veselību skudrām =))
nu pat atsāksies (šobrīd, kad pabeidzu agrāk iesākto ierakstu, jau ir atsākušās) skolas dienas - agra celšanās, ceļošana uz pilsētu, miegošanās, kafijošana starpbrīžos (ai jel cik daudz naudas esmu atstājis tajā kafejnīcā, trakiii)
Augustā biju nedaudz sailgojies pēc tā visa, bet tagad, kad esmu samiegojies - nāca atklāsme, ka mācības nebūs dikti īzij - tāpēc nedaudz pārgāja gribēšana uz to skolu, džīz.
un pēc 11 dienām erasmusā brauks Māra, tā pati jobe, kura dažkārt te tiek pieminēta. uz Itāliju, ziniet. eh, man vēljoprojām stress, ka viņa tur ieprecēsies (tas, starpcitu, būtu liels zaudējums Latvijai) lai nu kā - erasmus tomēr diezgan forši.
vēl augustā esmu iekāpis nedaudz pieaugušākā dzīvē. un tieši tādi iekāpieni liek pārdomāt savu nākotni un nesaprast - kā būt. un tad vēl kāds neapzinoties izmet kādu frāzi, kura vispār jauc galvu. nesapraaast.
/beigu beigās skatiens un domas aizklīda pie jautājuma, vai tad es māku dzīvot. domājams, ka vēljoprojām mācos, bet progress noteikti ir manāms. labi/
bet skaidrs ir viens, ka jābauda vidusskola un bakalaurs - tie ir sasodīti labi gadi jautrībai.
un es varētu turpināt skatīties punktā un domāt, ko darīt ar dzīvi (pietam tā daram mēs daudzi - šodien dzirdēju divus kolēģus runājam par to un tāpat zināms, ka arī dažiem citiem visādas domas prātā šaudās.)
man patīk zināt, ka daži mani lasa (zināmais skaits varētu būt 5 - un tas ir tā jauki. pilnīgi ar sevi ir nedaudz garlaicīgi, savukārt tāda maza auditorija neuzliek "man kaunīgi tik daudz cilvēkiem teikt, ka man patīk urbināt degunu" sajūtu. tāpēc ir forši.)
šodien man jums lūgums pamācīties rockmūzikas klasiku
proti grupa, kura varbūt nemaz nav tik zināma, bet ir ļooooti nozīmīga (gluži kā Bahs, haha)
Black Sabbath ar dziesmu Black Sabbath (no albūma Black Sabbath)
proti ar to savu ceļu sāka Ozijs un ar to savu ceļu sāka smagais rocks. bītli izbeidzās un sākās šie (man miljons patīk bītli)
šī pieminētā dziesma ir ar izteikti apokaliptisku noskaņu, muzikāli ļoti vienkārša, bet noskaņu rada drūmidrūmo. tie ir laiki, kad smagā mūzika vēl neatgādināja gaļas cehu (ja nu vienīgi tik daudz, ka kāds mūziķis tur varbūt strādāja)
(un Zane Bomi, piedod, bet headbagošana man liekas muļķīga)
tā lūk
uzlieciet to dziesmu sev nu, tā teikt, pārmaiņas pēc. un pagrieziet nost basu, lai kaimiņu istabai netraucētu.
tā nu es šovakar teikšu - miers.
The Band - Tears of Rage ir miera mūzika.
savukārt virsrakstam ir dziesma, kura ir bijusi jau cita ieraksta virsrakstā
tāpēc, ka man patīk
šoreiz tas atsaucas šādi - esiet tik jauki un sastādiet kompāniju kādam, kurš ir acīmredzami sabijies un viens jaunā pasaulē. lai nebūtu kā džims morisons teica - "People are strange when you're a stranger Faces look ugly when you're alone"
un labu veselību skudrām =))
Abonēt:
Ziņas (Atom)