Un te nu ir septembris. man nav nekādu iebildumu, arī septembris ir forši. skola man neriebjās un rudens ir smuki, tik tas, ka auksti. Tomēr atceroties +33 arī pret aukstumu vairs nav iebildumi. Par otrāstāvazaļoistabu runājot ir tā, ka vasarā iet grūtāk ar rakstīšanu, jo ir daudz citu jauku izklaižu. Bet es eju pa ielu un domāju par to, kas jāraksta. un tad es to aizmirstu, tā nu tas ir. Viens piemērs - cepos par to, ka tie apķēpājumi uz tiltu balstiem, māju sienām, elektrības kastēm u.t.t. NAV māksla. man galīgi nepatīk, ka to ķēpājumu ir tik daudz, nu fuj fuj fuj!
nu pat atsāksies (šobrīd, kad pabeidzu agrāk iesākto ierakstu, jau ir atsākušās) skolas dienas - agra celšanās, ceļošana uz pilsētu, miegošanās, kafijošana starpbrīžos (ai jel cik daudz naudas esmu atstājis tajā kafejnīcā, trakiii)
Augustā biju nedaudz sailgojies pēc tā visa, bet tagad, kad esmu samiegojies - nāca atklāsme, ka mācības nebūs dikti īzij - tāpēc nedaudz pārgāja gribēšana uz to skolu, džīz.
un pēc 11 dienām erasmusā brauks Māra, tā pati jobe, kura dažkārt te tiek pieminēta. uz Itāliju, ziniet. eh, man vēljoprojām stress, ka viņa tur ieprecēsies (tas, starpcitu, būtu liels zaudējums Latvijai) lai nu kā - erasmus tomēr diezgan forši.
vēl augustā esmu iekāpis nedaudz pieaugušākā dzīvē. un tieši tādi iekāpieni liek pārdomāt savu nākotni un nesaprast - kā būt. un tad vēl kāds neapzinoties izmet kādu frāzi, kura vispār jauc galvu. nesapraaast.
/beigu beigās skatiens un domas aizklīda pie jautājuma, vai tad es māku dzīvot. domājams, ka vēljoprojām mācos, bet progress noteikti ir manāms. labi/
bet skaidrs ir viens, ka jābauda vidusskola un bakalaurs - tie ir sasodīti labi gadi jautrībai.
un es varētu turpināt skatīties punktā un domāt, ko darīt ar dzīvi (pietam tā daram mēs daudzi - šodien dzirdēju divus kolēģus runājam par to un tāpat zināms, ka arī dažiem citiem visādas domas prātā šaudās.)
man patīk zināt, ka daži mani lasa (zināmais skaits varētu būt 5 - un tas ir tā jauki. pilnīgi ar sevi ir nedaudz garlaicīgi, savukārt tāda maza auditorija neuzliek "man kaunīgi tik daudz cilvēkiem teikt, ka man patīk urbināt degunu" sajūtu. tāpēc ir forši.)
šodien man jums lūgums pamācīties rockmūzikas klasiku
proti grupa, kura varbūt nemaz nav tik zināma, bet ir ļooooti nozīmīga (gluži kā Bahs, haha)
Black Sabbath ar dziesmu Black Sabbath (no albūma Black Sabbath)
proti ar to savu ceļu sāka Ozijs un ar to savu ceļu sāka smagais rocks. bītli izbeidzās un sākās šie (man miljons patīk bītli)
šī pieminētā dziesma ir ar izteikti apokaliptisku noskaņu, muzikāli ļoti vienkārša, bet noskaņu rada drūmidrūmo. tie ir laiki, kad smagā mūzika vēl neatgādināja gaļas cehu (ja nu vienīgi tik daudz, ka kāds mūziķis tur varbūt strādāja)
(un Zane Bomi, piedod, bet headbagošana man liekas muļķīga)
tā lūk
uzlieciet to dziesmu sev nu, tā teikt, pārmaiņas pēc. un pagrieziet nost basu, lai kaimiņu istabai netraucētu.
tā nu es šovakar teikšu - miers.
The Band - Tears of Rage ir miera mūzika.
savukārt virsrakstam ir dziesma, kura ir bijusi jau cita ieraksta virsrakstā
tāpēc, ka man patīk
šoreiz tas atsaucas šādi - esiet tik jauki un sastādiet kompāniju kādam, kurš ir acīmredzami sabijies un viens jaunā pasaulē. lai nebūtu kā džims morisons teica - "People are strange when you're a stranger Faces look ugly when you're alone"
un labu veselību skudrām =))
nu, vai zini! par to deguna urbināšanu nošāvi greizi. (:
AtbildētDzēstmatīs, mīļš paldies par saskribelētajām, skaļajām domām(divas no tām paliks pie manis)- un termoss drīz atsāks ceļot man līdzi, tiklīdz skolā rokas vairs neklausīs vijoļu primadonnai.
jauku tev dienu +
skatos, ka tev daudzi sekotāji. ritīgi jauki. Bet es vienalga zinu, ka es biju pirmā (saulīte)
AtbildētDzēst