Drei Kameraden

un te nu pirms pāris dienām tapušais, bet tobrīd trūkstošā interneta iespaidā noklusētais, ieraksts:

Lūk, Erihs Marija Remarks riktīgi nodeva. Šī bija mana otrā Remarka grāmata un nu jau jūtos nedaudz apostījis kunga stilu.

Es skaidri nezinu, kuru sauc par zudušo paaudzi (vai tik nav tā, kas nāca pēc II pasaules kara), bet tā vien šķiet, ka Remarku dikti droši varētu ierindot šajā rindā. Grāmata "Trīs Draugi" patiešām nav tāda ļoti viegla sestdienas lasāmviela, bet viennozīmgi - laba gan. Remarks neaizmirst kara tēmu (te gan ne ļoti tiešā veidā, bet tomēr "karabiedrs" grāmatā lietots ļoti cieņaspilni:

----> "Nē", Kesters teica. "Pirms šāviena es nekā neredzēju. Un pēc tam rūpējos tikai par.." viņš mirkli apklusa, "par savu biedru."
----> "vai jūs piederat pie kādas politiskas partijas?"
----> "nē"
----> "Es domāju tādēļ, ka teicās, viņš esot jūsu biedrs"
----> "viņš ir mans karabiedrs," Kesters teica. ))

tāpat nozīmīgu vietu ieņem mīlestības tēma. Sākums grāmatai ir visnotaļ jauks un cerīgs, bet līdz ar grāmatas lapām rit arī grāmatas notikumu darbības laiks(gads)
un Vācijā vispārējā noskaņa kļūst drūmāka - bezdarbs, nabadzība un depresija. Tālāk seko politiskās jukas un viss velk uz II karu. Tomēr - grāmata ir izdota 1937. gadā un tāpēc pilnīga kara tēma tai iet secen, bet smeldzīgums gan nekur nezūd. Skarbi māk rakstīt Remarks. Skarbas ir viņa filozofiskās atklāsmes, bet tās ir tik dabīgi nepiespiestas, ka prieks lasīt. Man gan tās visas neaizķeras prātā tomēr zinu, ka labas tās gan bija. Tāda gaumīgi asa valoda un humors te bija dzirdams, gan melanholiski apcerējumi.

Mani grāmatai izdevās sevī ieraut tādā līdzi dzīvojošā atmosfērā - līdz ar to arī man bija dikts smeldzīgumskumīgums lasot pēdējās 70 lpp. (iepriekš brīdinot, ka šajās iekavās es pateikšu kaut ko no grāmatas beigām, tāpēc - ja grasies lasīt grāmatu - šīs iekavas nelasi, lai gan it kā jau tas nav tāds nekas, kas sabojātu grāmatu tādā "es zinu kas beigās notiks" veidā. Tātad mana atklāsme - tā vien šķiet, ka Remarkam patīk nogalināt pēdējā grāmatas lapā, hehe)

Nu, lai nu kā, laba grāmata. Esiet droši ņemot to rokās. Un tas nekas, ja neizdosies ielasīties. Pateicoties šai grāmatai es sapratu, ka katrai grāmatai ir noteikts savs laiks. Trīs Draugus es sāku lasīt jau pirms gada, bet tālu netiku un atliku atpakaļ bibliotēkas plauktā. Tagad manās rokās nonāca 1 ls "dārgs" iespiedums (jā, ejiet uz Zvaigzne Outleta veikalu un pērciet sev grāmatas) un paskat tik - ar neviltotu interesi es izlasīju, pietam tas man neprasīja īpaši vairāk par nedēļu [neaizmirsīsim, ka tomēr sesija vēl turpinājās]. Ja citas rūpes netraucēs - tad grāmatu spēsiet izlasīt apmēram trijos vai četros svaiga lauku gaisa vakaros.

šitai der kādas 7 no 10
(4 no desmit nav maz, jo es pagaidām nezinu, kura grāmata saņemtu 10 no 10. Bet tuvu tam ir " Mūzika no Lielās Rozā Mājas " )


Visu ziemu es gaidīju šo brīdi, kad varēšu lasīt vienkāršu, nemācību, grāmatu līdz 3 naktī un nebaidīties, ka no rīta par to sevi ienīdīšu. Ļoti jauki, ka tas tagad tā ir.

Kad pirms pusstundas beidzu Trīs Draugus - man negribējās mūzikas, kur kāds dziedātu. Es sapratu, ka jāsastāda sev mierpilnās mūzikas listīte. Un es tā jūtu,
ka Bobs Dilans arī tur iederas, ak, vecie dziesminieki tomēr ir labiii.


Ārā jau redzu gaismu, aust jauna diena. Sveicu jūs, draugi, jūlijā. Suņi šajā naktī ir diezgan nemierīgi, bet laikam jau ir tā, ka kucēniem patīk riet, jo nav šaubu, ka mums tā skan tikai kā riešana, bet viņi sarunājas
miers ar jums :)