jo darīt savādāk nevajadzēja neko! vienkārši lieliski, Tom, lieliski!!
Tātad, par visu pēc kārtas:
Bija diezgan pelēka un mitra - taču silta jūnija diena, šodiena. No ierastajiem vakara soļiem daudzu šovakar atturēja orķestris, kas nes Kazanovas vārdu. Skarot 800-gadīgās Rīgas trotuārus, kuri īsti karstu vasaru šogad vēl nav izjutuši un tā vietā pēdējās dienas tiek šļakstīti lietusūdeņiem, daudzi kāju pāri devās Ģertrūdes ielas virzienā. Jo kādā pagalmā, starp nestrandarta mēbeļu veikalu un veterināro klīniku, daudzstāvu ēkas trešajā stāvā, noslēpusies pieticīga izrāžu zāle, kuru šovakar piepildīja burvīgi akustiskie spektri.
Šajā vakarā es tur ierados veselas divas reizes. Pirmajā reizē, pavadot draugu un mākslinieku reizē, man bija iespēja uz mirkli ielūkoties koncerta tapšanas aizkadros - kāpjot pa trepēm dzirdēt vijoles un flautas iemēģinot balsis, garām palaižot divas jaunkundzes ar līmlentām un plakātiem rokās un beigu beigās pārtraukt pašu diriģentu svarīgos koncerta priekšdarbos. Kādos? - zāles kārtošanas darbos. Norūpējušos vaigu Toms mūs uzlūkoja, priecīgs saņēma savu čellistu no manām rokām un nedaudz pārsteigts jau dzirdēja kā es noberu "uzredzēšanos" un pazūdu lejup pa kāpnēm.
man tas beidzās ar pusotru stundu mazā, jaukā kompānijā, maljokot kafiju un runājot ierastas runas. Bet Tomam un viņa orķestrniekiem šis laiks nozīmēja pēdējos sagatavošanas darbus, lai 18:30 mūs sagaidītu jau sakārtotā zālē un tērptiem zolīdos tērpos. Pirms ieiešanas zālē katrs interesents varēja saņemt pasākuma programmiņu bet ieejas maksas vietā atradās ziedojumu kastīte. Gaidīti bija visi - gan draugi un draugu draugi, gan mākslinieku mammas, tēti, omes un opji. Līdz ar to mani nepameta tādas lielas latviešu ģimenes sajūta visa koncerta garumā. Iekārtojies otrās rindas vidiņā ar nepacietību varēju sākt gaidīt priekšnesumu, kavējot laiku sarunās ar apkārt esošajiem. Un tad pulkstenis teica - deviņpadsmit ir klāt, laiks ir sākt!
Dāmas un Kungi, jums muzicē - Kazanovas orķestris
Orķestris noķer toni, vakara vadītājs piesaka koncerta sākumu un mūsu priekša nostājas Toms. Sarokojies ar savu pirmo vijoli un sasveicinājies ar orķestri, viņš ir gatavs sākt un lūdz to darīt arī saviem kolēģiem.
Skaņas pārņem zāli. Jau pirmajā skaņdarbā mani pārņem skudriņu karaspēks lāpstiņās un visā pārējā mugurā. Programmā iepriekš neiekļautā latviešu tautas dziesma - Dzimtā Valoda. Diemžēl nu jau man no prāta izkritis, kuram instrumentam bija uzticēta dziesmas vokāla partija, tomēr arī šoreiz (gluži kā vēlāk - Bohemian Rhapsody Frediju nomainija trompete) izvēle bija perfekta, kā saka - neko pielikt vai atņemt. Dziesma beidzas un Toms sastingst gaidās - kāda gan būs zāles reakcija? protams, skan aplausi, un orķestris var turpināt. Pēc mirkļa skatītāji jau tiek ierauti gan mākslas filmu skaņu celiņos gan laika mašīnā atpakaļ pie Baha. Brīžiem, tieši tad, kad to visvairāk prasījās, orķestri papildināja lieliski vokālisti, izdziedātiem vārdiem papildinot orķestra jau tā pilnīgo skanējumu. Patiešām, kā jau sākumā teicu - šajā vakarā vienkārši nebija kur piesieties. 
Kazanovas orķestra jaunieši bija ar perfektu precizitāti salīmējuši kopā savu skaņukārtu, attieksmi, gaismu un dvēseliskumu. Un īpašu burvību visam piešķīra smilšpapīra (ne)trūkums. Šovakar nevienam nebija jāuzņem sevī līdz nelabumam uzpūsta lēta baltmaize par dargu cenu, nē, šovakar visiem bija iespēja baudīt patiešām brīvu mūziku, mākslu, kuru neierobežo augstu skolu akadēmiskā precizitāte un dārgu koncertzāļu vīzdegunīgā publika. Kazanovas orķestrim varbūt nav pieejamas ar marmoru izklātas koncertzāles, bet viņiem ir pieeja muzikai ar visu dvēseli. Pavisam atšķirīgas sajūtas rodas klausoties orķestri, kurā mūziķi sēž spēlēdami skaņdarbus no notīm, kuras esmu redzējis topam Vides Zinātnes lekcijas laikā. Tiem priekšā stāv nevis rūpnīcā pasūtītu nošu mapes, bet pašu mūziķu roku darinātas. Un orķestris uzlūko savu diriģenu ar acīmredzamu prieku un cieņu - jo kā gan savādāk, ja viņu priekšā stāv pieticīgs un labsirdīgs mūzikas fanātiķis, kurš ieguldijis nemazums pūļu, lai šis vakars visiem izvērstos par lielisku muzikālu pārdzīvojumu. Jā, tas viņam ir izdevies par visiem 120%
Gribētos novēlēt Kazanovas orķestrim saglabāt savu "mēs te sanākam un nepārtraukti smaidīdami spēlējam to, kas mums patīk un tāpēc jūtamies lieliski" auru. Nepazaudēt šo nedaudz neformālo atmosferu, kas valdīja šajā koncertā. Kā arī - nepazaudēt pašiem sevi. Un pazīstot šos cilvēkus jūtos droši sakot - nē, tiem galvā nesakāps un arī pēc 18 gadiem, LNO spēlējot 20 gadu jubilejas koncertu, Toms tikpat uzmanīgi ieklausīsies savā orķestrī, pārliecināsies, ka solists patiešām ir gatavs sākt muzicēt un koncerta beigās, nedaudz sakautrējies no kājās stāvošās, sajūsminātās publikas, nedroši ievaicāsies " šķiet, ka jūs gribētu, lai mēs nospēlējam vēl vienu dziesmu. kuru tad spēlēsim? "
Es arī vēlējos ko ierakstīt par šo, bet izlasot tavu apbrīnojamo aprakstu, mana vēlme nobāl un nevēlos pazemot sevi.
AtbildētDzēstPirms tam mani no rakstīšanas atturēja bilžu trūkums.
Varu pateikt vienīgi to, ka bija brīnišķīgi ^^
ak jel. tik brīnišķīgs raksts. un vēl to lasīt no skatītāja puses, ir vēl saviļņojošāk- pārsteigums, samulsums un prieks vienlaikus pārņem, ka mūsu labās emocijas aizceļojušas arī līdz jūsu rindām.
AtbildētDzēstdzimtās valodas tēmu iesāka klarnete, pēc tam pārņēma arī čelli, flautas. tā tika attīstīta visos instrumentos un variēta. )
jā, turpretī man skudriņas skrēja, kad es redzēju skatītājus pieceļamies kājās. )
liels paldies.
man žēl, ka par šādu pasākumu neko nezināju.
AtbildētDzēstlasu un domāju par emociju eksploziju, kura virsmo šajā ierakstā. gribas iegrimt šajā atmiņā.