pa logu veros sniegā, man ir mana svētdienas kafija un blakus patafons griež skaņas virpuļus.
iztēlojos zilus viļņus. no adatas aizskrien zils impulss. tas ir tik nepacietīgs, tas tik ļoti grib lidot (pieliecies pie adatas, dzirdēsi) vadi, shēmas, korpusi - visi piepildās ar zilo krāsu. un tad tā sasniedz savu kartona tramplīnu, lai ļautos lidojumam, lai izplatītu savu Berlīnes zilo visapkārt sev un man.
Es redzu nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos. ir 1873. gads, dimd Rīga un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies.
nedēļas laikā divas reizes atgriezties pavasarī, tas ir tas, kas priecē janvārī.
sestdienas rīta saulīte prot apliekties ap saldo dūmu skursteni, lai iespīdētu mūsu virtuvē
un atkusnis spēj padarīt Rīgas ielas tik neslīdošas, tik slapjas. jā, tā ir pavasara elpa.
un pasaka kā Vizbulīte uzvarēja ziemu
bet citādi es esmu vīlies pieaugušajos.
pasaulē valda šausmas un miers
/Pērkons-Lampas un Zvaigznes.mp3/
vaaaa, bet tev ir PILNĪGA taisnība! es arī dzīvojos pavasarī. atkal es dzīvoju martā, kaut ir janvāris.
AtbildētDzēst