Orķestris spēlē ar spīdošām acīm
dzied ar mirdzošām sejām
un skatās uz savu Tomu kā tādi mazie
nu priecīgi (:
Tantēm gribas runāties - rau, autobusā nopļāpājos ar kundzīti par izglītību un dzīvi, un kā caur to izkulties (viņa runāja, es teicu "nu da, kaņešņa" )
savukārt Teikas (Lielvārdes/Brīvības ielu) Maxima ir maza un vienmēr piebāzta, grūti iepirkt pusdienas. Un ja pie kases runā muļķības, tad kasiere prasīs dokumentus (ak, RTU koju iemītnieki ar savām 8-toņām alus pudelēm katram)
un man ir garas kājas
tas padara sēdēšanu autobusā neērtu.
un kad ir skumji, kad ir grūti - vajag pačučēt
labs miedziņš ārstē sliktas domas
un vēlams, lai nesalst
Zig Zag - Man ir Silts
http://www.youtube.com/watch?v=QtqADo-D3mQ
Jūs, mani mūziķi, tas tik būtu interesanti jūs izjautāt un likt man pastāstīt kā jūs dzirdat, klausieties, izjūtat mūziku. gan savu, gan citu radīto. ko jūs klausieties, kuri toņi, sajūtas liek jums rezonēt?
Savā primitīvismā varu mēģināt tikai iztēloties kas virza Alvu Edisonu - tā vien šķiet, ka, gluži kā ir ar tiem mīļoto grupu ierakstiem - ja būsi pus gadu klausījies kādas dziesmas koncertierakstu, tad būs grūti pieņemt studijas ierakstu, jo liksies ka dziesmā trūkst kāda kļūda, kāds balss aizlūzums, kāds 11 000 liels Wemblija stadiona koris vai jebkas cits no pierastā.
Un jā, tad vai diriģentam ir līdzīgi? stāvot priekšā baudu rada novadīt savus instrumentus tā, lai skaņdarbs pašam šķistu pilnīgs, piesātināts ar visu vajadzīgo un neko lieku, lai tieši tajā brīdī, kad konkrētajam pūtienam vai vilcienam tur ir jābūt - tas tur arī būtu? un lai tad, kad vijolei ir jāpārkliedz bungu neiznīcināmā rīboņa - tad viņš rādīs Šturmes j-kundzei "skaļāaaak" ? un kad visiem jāsmaida un jādzied "lālāa lāaa" - tad notīs rakstīs muļķības un smaidiņus?
un tieši tas viss kopā radīs slapjos, pierei pielipušos matus un to endorfīnu vilni, kas dod spēku to visu darīt? un gluži kā tas mēdz būt ar pirmajām jaunajām labajām sajūtām - gluži kā pirmais patstāvīgais izbrauciens ar auto pēc tiesību nolikšanas vai kaut kas cits jauns un jauks - arī pirmais publiskais jaunā skaņdarba atskaņojums ir tas pats labākais?
sanāk, ka es laikam pateicu, ko es dzirdu mūzikā, ko es vēlos dzirdēt, ko man vajag dzirdēt. tagad atliek noskaidrot kā ir tiem, kuri no mūzikas saprot kaut ko vairāk par Pink Floyd populārāko albūmu izdošanas gadus un to, ka ir tādi do re mi fa sol la si un atkal do =))
Matīsmatīsmatīsmatīsmatīs!
AtbildētDzēstTu arī biji! :) Kāds prieks to dzirdēt. Kas Tu biji par zvēru?
Es sabijos ieraugot savu uzvārdu koncerta recenzijā. Vai man būtu jājūtās pagodinātai? :)
Bet kopumā viss bij tieši tā, kā aprakstīji.
Lūk, zvērs tieši nebiju. patiesībā man kostīms nebija vispār, ja vien balto laboratorijas uzsvārci nesāk uzskatīt par kostīmu. mēs tur tādi triji bijām, es - tas garākais (:
AtbildētDzēstSavukārt par uzvārda nav jābaidās - pirmkārt - diezgan stilīgs uzvārds, otrkārt - man nav tik daudz uzvārdi, kurus varētu saukt no KazOrķ-a
bet par pagodināšanos jāizlemj pašai (:
un es gribu redzēt puķubēran-meklējamos ierakstu par to, ko un kā ZumZum izjūt savā vijolē un mūzikā (:
un visbeidzot - es tak gribēju pateikt čau, bet uzreiz pēc koncerta taču nevaru mesties starp mūziķiem un klaigāt (: bet pēc tam jau vairs neko nevar saprast - daži uzvelk jakas un pazūd, citi uzvelk maskas un pazūd vēl vairāk. Tāpēc noliku somu-jaku uz Mārtiņa čella un ņēmu viņu zem rokas, lai sāktu ballītīiii ^^
Cik, jauki! Es apņemos izklāstīt savu tā vakara skatījuma prizmu, vispār es tagad slaistos pa pasauli. Un vienkāršāk ir pagaidīt tādu mierīgāku brīdi un tad pieķerties rakstīšanai.
AtbildētDzēstPēc koncerta daži arī pārģērbjas siltākās nekoncerta drēbēs. Man tajā vakarā nākot uz pasākumu konfiscēja lipton tēju maisiņos. :) kā es pārdzīvoju, jo tā bij dāvana no manas draudzenes.
Nu, tad čau Tev!
pfff, man atņēma vējakūku, kuru pēc tam kāda sveša meitene bija apēdusi :D tiesa gan - trauciņš vismaz palika :)
AtbildētDzēst:D Āk, tas ir horrible!
AtbildētDzēstMan prieks un skaudība par cilvēkiem, kas tur bija!
AtbildētDzēst