Vai tiešām varētu būt tā, ka ir pienācis tas asiņainais brīdis. Tas brīdis, kad "juhuuuu, piedzīvojums" ir pārtapis par kaitinošo ikdienu? Manuprāt, jā! Šodien ir tā diena, kad esmu piecēlies laicīgi, bet izdarījis neesmu neko no tā, ko gribētos. Patiesībā, es nemaz nezinu, kas ir tas, ko gribētos izdarīt.
Jā, laikam gribētos iziet ārā pariteņot laicīgi. Ne no manis neatkarīgu apstākļu dēļ saulīte drīz būs norietējusi un es vēl ārā bijis nebūšu. Manam organismam ir neiespējami mobilizēties 10 minūšu darbam. Ja es zinu, ka pēc stundas kaut kur jāiet, tad nav nekādu cerību saņemties kaut ko darīt. Un ja stunda pēc tam izaug par divām stundām, tad piezogas neapmierinātība, ka divas stundas ir iztērētas blenžot datorā bez jēgas.
Es pat nespēju raksturot to, cik man ir nelāgs noskaņojums tagad. Un visvairāk man ir bail, ka riteņošana to sabojās vēl vairāk.
Un man gribētos runāt ar kādu latviski. Man nepatīk runāt datorā, bet tas ir vienīgais veids. Bija gan viena diena, kad universitātē dzirdēju vienu puisi runājam latviski, bet nepaspēju viņu noķert, iemuka kaut kādā telpā, kur man bija bail iet.

man ir jāpārdomā savas svētdienas. ja Latvijā novērotās problēmas turpinās arī te, tad problēma viennozīmīgi ir manī.

Virsrakstus izdomāt ir vissgrūtāk.
un man pietrūkst manas nacionalitātes cilvēki.