Wouldn't it Be Nice

Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija mans pirmais. lidmašinite tik maza, ka ejā nevareju nostāies pilnā augumā, galva bija jāpieliec. Un mani parsteidza ta motoru rukoņa nepartrauktā. Biški scary likās arī visi gaisā izpildītie pagriezieni. Un nosešanas. Bet es biju ļoti brīdināts, ka mazas lidmašīnītes kratīsies, tāpēc beigās jau bija ok! Piedevām mans lidošanas guru Māra bija sms attālumā līdz pat galamērķim.
Helsinku lidosa liela liela. Nekas interesants gan tur netika noverots. Otrs lidojums nedaudz lielakā un komfortīgākā (laikam jaunākā) lidmašīnā, bet ari rūca. Tomer nesmirdēja. Un pāri rūkoņai varēja dzirdētt pilotu teikto, atškirībā no pirmās. Lidojām virs biezas mākoņu segas, tas rada interesantu efektu - ja nav atskaites punkta, tad savu ātrumu pateikt ir neiespējami. Sajūta kā esot lielā ķīseļa bļodā. Un debesis augstāk izskatās tumšākas.

Oulu lidostiņa maza. Škiet, ka vienīgais, kas uz to brauc, ir Helsinki (bet reizi stundā). Un viens reiss no Stokholmas. Kāp autobusā, pērc bileti. Šofera skaties liek saprast, ka jasaka vieta - uz kurieni. Tam es lidz galam nebiju gatavs, tāpēc "city center" bija tā brīža izvēle. Vēlāk izrādijās, ka vienu pieturu tālāk. Un vēl izrādijās, ka nakamajā autobusā biļeti pirkt nevajadzēja.
Es jau jutos iekārtojies un iejuties, kad mans Beļģis piezvanīja un pateica, ka dzīvoklis ir nekam nederīgs. Nezinu, kāpēc vinš domāja, ka te būs mēbeles.. Bet smieklīgi ir tas, ka nevarēja atvērt vienas istabas durvis.

Pastaiga uz Prismu arī bija interesnata. Ja tajā virzienā vadījos pēc kartes, tad atpakaļceļā mēģināju pēc izjūtām, tāpēc 20 min vietā sanāca kādas 50. Bet te tā jauki, ir ļoti daudz gājēju/velosipēdisu/skrējēju celiņi. Un velosipēds pilsētā ieņem vienu no centrālajām lomām. Viņi gan te tā īpaši neslēdz, ar tām parastajām piekarenēm pa 3 ls tikai. Tas laikam izskaidro kāpēc ceļa malā var ievērot šādu nabadziņu.

Nu tagad nezinu, kas būs rīt (šodien), kur palikšu rīt (šodien). Sajūtas tas nerada tās labākās, bet nav jau pirma reize tāda sajūta, kad tēma ir dzivoklis.
Tāpat neesmu pirmais ģimenē, kurš, esot citā valstī, saprot, ka nezin savai kartei pin kodu. tas man rit noteikti ir jauzzin, savadak palikšu bez euro naudiņas

Kā pagāja nakts? Aizmigu ļoti ātri, bet pamodos pēc apmēram piectu stundu gulēšanas, t.i. piecos no rīta. Labi, ka nebija jāguļ uz grīdas, slikti, ka bija jāguļ uz piepūšamā matrača. Vakar Prisma veikalā sapratu, ka es nesaprotu, kāpēc man līdzi nav tādas lietas kā zobu birste, karote, dakša, cukurs, sāls. Nu vismaz sāls.. Un tad iepērkoties vēl tā apziņas apskaidrība - dude, tu nezini savas Eur kartes pin kodu. Nu, man ir vēl divas citas bankas kartes. I guess tas mani varētu izpestīt, kamēr mājās tiek veikta papīru kaudzes pārmeklēšana. Duša biki atspirdzināja, kafija gan nē. Brokastīs cīsiņi. Arī nepārāk gāja pie sirds. Šodien pirmā diena pa universitāti. Un tad vakarā jautājums - kur es dzīvošu. Ceru, ka beļģis mani neatstās uz ielas. Bet nu nevajadzētu, depozīts ir samaksāts, tā kā vismaz vienu mēnesi šis dzīvoklis visticamāk būs lietošanā. Vai arī - varbūt piedāvās kaut ko citu?

Kā jau pirmajās dienās prom no mājām & vienatnē - ir tāda nedrošības sajūta. Bet jauki, ka man ir divi draudziņi, mans student tutor Iida un pie kāpņutelpas iepazītā meitene Katri, pie kuras vakardien nostāvēja mans koferis un šodien viņš tur atgriezās kopā ar gultu un visu pārējo. Jāpiebilst, ka Katri mani arī pabaroja. 

Nu tā kaut kā ir sācies mans 3.5 mēnešu periods Somijā, Oulu pilsētā. Paļaujos uz to, ka kļūs tikai labāk.