jo nejau katram ir brīnīties ļauts

Zane Bomi, šitā pēķšņi paziņot par blogošanas pauzēšanu nav stils, itnemaz, nē nē, (nope) /no bears for you today, mister!/

vasara pilnos apgriezienos, tiktiešām ārā ir ļoti silts un, jāsaka - arī diezgan grūti izturams. bet ja izdodas vienu reizi dienā papeldēt - tad ir dauuudz vieglāk. ūdens vide ir diezgan patīkama vide. tikai atcerieties, ka lekt uz galvas nav labi, nedariet tā.

uzraku vafeļu pannu, salaboju barošanas bloku, atradu vafeļu recepti un - es māku cept vafeles. tas ir velviens saldaisēdiens manā biogrāfijā. es īsti nemāku gatavot visādus cūkas cepešus etc., bet saldumi gan šad tad sanāk ok.
un ir izveidots algoritms - cik ilgi cept vafeli?
(algoritms strādā sākot no otrās vafeles):
atveram pannu, noņemam gatavo vafeli, uzlejam jauno mīklu, aizveram vāku
tad satinam gatavo vafeli tūtiņā, uzliekam pa virsu lāpstiņu, lai sacietējot saglabā formu
pēc tam paņem nokia telefonu, atver hronametru (praktiski tam ir jābūt jau atvērtam un palaistam. tad tas jāaptur, jāspiež "atstatīt" un tad atkal jāsāk laika uzņemšana. pēc 1 min vafele 100% ir gatava, var pat jau pēc 40 sec. vai pat mazāk ņemt ārā - atkarīgs no tā, cik brūnīgas vafelītes gribas)


šovakar ir uber jauki - sēdēt ārā, rakstīt blogā, skypā, draugos un just patīkamu vēsumu (salīdzinot ar karstumu pa dienu) vai citiem vārdiem - siltumu (salīdzinot ar aukstumu pa ziemu). /tomēr tagad ir tā, ka esmu ievācies atpakaļ istabā un svīstu kā cūka (tikko sabojāju visu seksīgo iespaidu par sevi, kurš jums noteikti bija radies, eh, bet patiesībai acīs jāskatās) /

rīt ož pēc vasarošanas pie Māras, 5-dien ož pēc pōzītīvus. kas pēc tam - es nezinu, nākamais mērķis vēl nav uzstādīts. vispār tas ir diezgan nepierasti, esmu radis dzīvot - gaidot kādu datumu, piem. pōzītīvus, eksāmenu, ceļojumu, ballīti etc.

visbeidzot:
+ izlasīju Nameja Gredzenu un Sidharta
+ dusmojos uz odiem (un izmantoju a)dvieli b)kreklu c)dūri d)putekļsūcēju cīņā ar tiem)
+ piefiksēju, ka draugos man jau 50 vēstuļu garumā ir sarakste ar Tomu zem virsraksta "asinis"
+ savās domās mēdzu runāt diezgan rupji
+ sestdiena tika pavadīta vienkārši lieliski un - līdz pat svētdienas rītamu, jā, man patika tiktiešām. ballīte tepat, rajonā, 2x
un ir jauki, ja var orientēties nepazīstamā apvidū pēc draugu smiekliem kaut kur tumšumā =)
+ rādās, ka es rakstīšu grāmatu, hahah (smejoša_sejiņa)


dziesma - no filmas It Might Get Loud (rekomendēju)
/dziesmu filmā izpildīja, bet senāks variants ir The Band albūms - Music BFrom The Big Pink/
http://www.youtube.com/watch?v=TbdfoeAP1LM
Toms šo šovakar jau saņēma. man tā dziesma patīk =)


plakāts - no Dāvida un ekonomiskās braukšanas:



pasmaidi, H-COOH =)

[virsrakstam - Rūsa]

Drei Kameraden

un te nu pirms pāris dienām tapušais, bet tobrīd trūkstošā interneta iespaidā noklusētais, ieraksts:

Lūk, Erihs Marija Remarks riktīgi nodeva. Šī bija mana otrā Remarka grāmata un nu jau jūtos nedaudz apostījis kunga stilu.

Es skaidri nezinu, kuru sauc par zudušo paaudzi (vai tik nav tā, kas nāca pēc II pasaules kara), bet tā vien šķiet, ka Remarku dikti droši varētu ierindot šajā rindā. Grāmata "Trīs Draugi" patiešām nav tāda ļoti viegla sestdienas lasāmviela, bet viennozīmgi - laba gan. Remarks neaizmirst kara tēmu (te gan ne ļoti tiešā veidā, bet tomēr "karabiedrs" grāmatā lietots ļoti cieņaspilni:

----> "Nē", Kesters teica. "Pirms šāviena es nekā neredzēju. Un pēc tam rūpējos tikai par.." viņš mirkli apklusa, "par savu biedru."
----> "vai jūs piederat pie kādas politiskas partijas?"
----> "nē"
----> "Es domāju tādēļ, ka teicās, viņš esot jūsu biedrs"
----> "viņš ir mans karabiedrs," Kesters teica. ))

tāpat nozīmīgu vietu ieņem mīlestības tēma. Sākums grāmatai ir visnotaļ jauks un cerīgs, bet līdz ar grāmatas lapām rit arī grāmatas notikumu darbības laiks(gads)
un Vācijā vispārējā noskaņa kļūst drūmāka - bezdarbs, nabadzība un depresija. Tālāk seko politiskās jukas un viss velk uz II karu. Tomēr - grāmata ir izdota 1937. gadā un tāpēc pilnīga kara tēma tai iet secen, bet smeldzīgums gan nekur nezūd. Skarbi māk rakstīt Remarks. Skarbas ir viņa filozofiskās atklāsmes, bet tās ir tik dabīgi nepiespiestas, ka prieks lasīt. Man gan tās visas neaizķeras prātā tomēr zinu, ka labas tās gan bija. Tāda gaumīgi asa valoda un humors te bija dzirdams, gan melanholiski apcerējumi.

Mani grāmatai izdevās sevī ieraut tādā līdzi dzīvojošā atmosfērā - līdz ar to arī man bija dikts smeldzīgumskumīgums lasot pēdējās 70 lpp. (iepriekš brīdinot, ka šajās iekavās es pateikšu kaut ko no grāmatas beigām, tāpēc - ja grasies lasīt grāmatu - šīs iekavas nelasi, lai gan it kā jau tas nav tāds nekas, kas sabojātu grāmatu tādā "es zinu kas beigās notiks" veidā. Tātad mana atklāsme - tā vien šķiet, ka Remarkam patīk nogalināt pēdējā grāmatas lapā, hehe)

Nu, lai nu kā, laba grāmata. Esiet droši ņemot to rokās. Un tas nekas, ja neizdosies ielasīties. Pateicoties šai grāmatai es sapratu, ka katrai grāmatai ir noteikts savs laiks. Trīs Draugus es sāku lasīt jau pirms gada, bet tālu netiku un atliku atpakaļ bibliotēkas plauktā. Tagad manās rokās nonāca 1 ls "dārgs" iespiedums (jā, ejiet uz Zvaigzne Outleta veikalu un pērciet sev grāmatas) un paskat tik - ar neviltotu interesi es izlasīju, pietam tas man neprasīja īpaši vairāk par nedēļu [neaizmirsīsim, ka tomēr sesija vēl turpinājās]. Ja citas rūpes netraucēs - tad grāmatu spēsiet izlasīt apmēram trijos vai četros svaiga lauku gaisa vakaros.

šitai der kādas 7 no 10
(4 no desmit nav maz, jo es pagaidām nezinu, kura grāmata saņemtu 10 no 10. Bet tuvu tam ir " Mūzika no Lielās Rozā Mājas " )


Visu ziemu es gaidīju šo brīdi, kad varēšu lasīt vienkāršu, nemācību, grāmatu līdz 3 naktī un nebaidīties, ka no rīta par to sevi ienīdīšu. Ļoti jauki, ka tas tagad tā ir.

Kad pirms pusstundas beidzu Trīs Draugus - man negribējās mūzikas, kur kāds dziedātu. Es sapratu, ka jāsastāda sev mierpilnās mūzikas listīte. Un es tā jūtu,
ka Bobs Dilans arī tur iederas, ak, vecie dziesminieki tomēr ir labiii.


Ārā jau redzu gaismu, aust jauna diena. Sveicu jūs, draugi, jūlijā. Suņi šajā naktī ir diezgan nemierīgi, bet laikam jau ir tā, ka kucēniem patīk riet, jo nav šaubu, ka mums tā skan tikai kā riešana, bet viņi sarunājas
miers ar jums :)

A Walk On The Wild Side

nu re, jūnijs pavadīts, askatos un saku - ir tīri ok
un vasara ir burvīgi, nudien

jāņos sanāca tāda mierīga ballīte bez alus.
pēc tam bija jautra pasēdēšana kaimiņmājā un ar alu
kā arī opeļa vilkšana no kaimiņpilsētas, jautra skrūvēšana Kristapa kompānijā, autoveikalu apbraukāšana un tamlīdzīgas izklaides.

savukārt vakar bija burveklīga ballīte Māras vasaras rezidencē. Meitenei palika 20 gadi un tāpēc ciemos nāca draugi un radi. Ballītē bija gan šampanietis, gan vīns, gan kaklā uzvilktas apenītes no kurām perfekti atlec maza, mīksta bumbiņa, Borata peldkostīms, virpuļošana nakts vidū elektriskajā centrafūgā, daudz smieklu, fotogrāfu, neviena rosola, bet citi gardi ēdieni (tai skaitā gaļa!!), veselības dzēriens un vispār bija ļoti foršiīiiīi
piedevām nāca jaukas brokastis terasē - trīs zēni un trīs meitenes remdēja rīta izsalkumu un turpināja izsmiešanos, ui, kā tas der kaut katru rītu

un visbeidzot ierašanās un aizbraukšana bija ar TĀAĀDUUU stilu!
30 gadus sens Mercedes E klases automobilis, pie stūres jaunietis nedaudz skruļainiem matiem un rūtainu kreklu, no skaļruņiem skanošs burvīgs meldiņš un vēl trīs jaunieši pasažieru godā. logi vaļā, vējš matos un smaids līdz ausīm. āaa, tas tik bija nice.
īpaši fināla scēna - zaļais mersis lepni ieripo meža ceļā, bet pie mājas paliek divas meičas mājot atvadas saviem draudziņiem =)
nu jauki jauki jaukiiii


šodien Rīgā ir tāāāāds cepiens un karstums un mitrums, ka pat tādam jaunēklim kā es ir pagalam grūti. karstiii, bet tomēr vasara ir jauki
un pie LU galvenās ēkas ir skaļākais bankomāts ever! tāādi pīkstieni ka tik turies
tāpat novēroju savdabīgu, jaunu cilvēku, kurš nedaudz paklupa nokāpdams no ietves, tad pagāja uz priekšu un parādīja vidējo pirkstu tukšumam. interesanti.


manu mājas bibliotēku pēdējās laikā pagodinājuši vairāki jauni eksemplāri
viens atbrauca no amerikas =)
10 ls, 3 kg, ~1.5 nedēļas un betterworldbooks.com mani nepiečakarēja
prieks prieks
tur var atrast jebkādas grāmatas un daudzas ir par lētām naudiņām
šajā gadījumā es nopirku skolai derīgu grāmatu
tāpat man ienācās vēl divas skolai derīgas grāmatas
un divas daiļliteratūras - Trīs Draugi (par to būs atsevišķa, maza recencija) un Raibais Plīvurs [autors ir Vilijams Samersets Moems] (par to recenzija tepat: tīri ātri lasāms romāns, kas izraisīja diezgan nekādas emocijas, bet neteikšu ka slikts, jo dažas idejas palika prātā). Ja jāliek zvaigznes - likšu 4 no 10
/starpcitu šo interneta dienasgrāmatu sāku ar ideju - pierakstīt to, kas izlasīts un kaut kādas emocijas, kas saistītas ar konkrēto grāmatu - savādāk ir tā, ka izlasu un pēc mēneša vispār vairs neko no tās neatceros/



tikko redzēju velnu, oo oouu
mākonis stāvēja tā, ka izveidojās piere, acis, deguns, lūpas un bārdiņa, izskatījās pēc dusmīgas/stingras sejas - tad jau drošvien vells


un tagad man sāk uzmākties žāvas un negribas vairs neko raksīt, hehe
tā nu nāksies palikt bez bildes šajam ierakstam

un paldies par jaukajām atsauksmēm par iepriekšējo ierakstu, kurā dalījos sajūtās par koncertu. priecīgi, ka citiem liekas forši tas, ko sarakstījis esmu es. bet kā jau teicu diriģenta j-kungam - tā jau tikai rezonanse tam, ko dzirdēju koncertā :)

un vēl jāsaka, ka man ir grūtības ar sava bloga noformējumu, jo es nezinu kā man patīk. bet pagaidām tīri labi patīk tas, kas šobrīd izveidojies

un vēl jāsaka, ka ir jautri klausīties sen nedzirdētus mūzikas albūmus
(Armands - Kas ir Kas)

man šovakar atkal jaizlemj - varbūt kāda filma, varbūt grāmata, varbūt miegs
man parasti ir ļoti grūti šito izlemt =)

nu tad beidzot šo ierakstu:
dziesma tā, kas skan, kad Mercedes brauc:
Chuck Berry - You Never Can Tell

Orchestra

Lūk šī ir tā reize, kad īgnais, tipiskais latvietis ir pārnācis mājās pēc koncerta, iespaidiem bagāts un tomēr arī ne-tipisks, jo nu nav, nav viņam iemesla teikt "viss bija labi, bet man nepatika tas un šitas, to un šito varēja darīt savādāk"
jo darīt savādāk nevajadzēja neko! vienkārši lieliski, Tom, lieliski!!

Tātad, par visu pēc kārtas:

Bija diezgan pelēka un mitra - taču silta jūnija diena, šodiena. No ierastajiem vakara soļiem daudzu šovakar atturēja orķestris, kas nes Kazanovas vārdu. Skarot 800-gadīgās Rīgas trotuārus, kuri īsti karstu vasaru šogad vēl nav izjutuši un tā vietā pēdējās dienas tiek šļakstīti lietusūdeņiem, daudzi kāju pāri devās Ģertrūdes ielas virzienā. Jo kādā pagalmā, starp nestrandarta mēbeļu veikalu un veterināro klīniku, daudzstāvu ēkas trešajā stāvā, noslēpusies pieticīga izrāžu zāle, kuru šovakar piepildīja burvīgi akustiskie spektri.
Šajā vakarā es tur ierados veselas divas reizes. Pirmajā reizē, pavadot draugu un mākslinieku reizē, man bija iespēja uz mirkli ielūkoties koncerta tapšanas aizkadros - kāpjot pa trepēm dzirdēt vijoles un flautas iemēģinot balsis, garām palaižot divas jaunkundzes ar līmlentām un plakātiem rokās un beigu beigās pārtraukt pašu diriģentu svarīgos koncerta priekšdarbos. Kādos? - zāles kārtošanas darbos. Norūpējušos vaigu Toms mūs uzlūkoja, priecīgs saņēma savu čellistu no manām rokām un nedaudz pārsteigts jau dzirdēja kā es noberu "uzredzēšanos" un pazūdu lejup pa kāpnēm.
man tas beidzās ar pusotru stundu mazā, jaukā kompānijā, maljokot kafiju un runājot ierastas runas. Bet Tomam un viņa orķestrniekiem šis laiks nozīmēja pēdējos sagatavošanas darbus, lai 18:30 mūs sagaidītu jau sakārtotā zālē un tērptiem zolīdos tērpos. Pirms ieiešanas zālē katrs interesents varēja saņemt pasākuma programmiņu bet ieejas maksas vietā atradās ziedojumu kastīte. Gaidīti bija visi - gan draugi un draugu draugi, gan mākslinieku mammas, tēti, omes un opji. Līdz ar to mani nepameta tādas lielas latviešu ģimenes sajūta visa koncerta garumā. Iekārtojies otrās rindas vidiņā ar nepacietību varēju sākt gaidīt priekšnesumu, kavējot laiku sarunās ar apkārt esošajiem. Un tad pulkstenis teica - deviņpadsmit ir klāt, laiks ir sākt!


Dāmas un Kungi, jums muzicē - Kazanovas orķestris

Orķestris noķer toni, vakara vadītājs piesaka koncerta sākumu un mūsu priekša nostājas Toms. Sarokojies ar savu pirmo vijoli un sasveicinājies ar orķestri, viņš ir gatavs sākt un lūdz to darīt arī saviem kolēģiem. Skaņas pārņem zāli. Jau pirmajā skaņdarbā mani pārņem skudriņu karaspēks lāpstiņās un visā pārējā mugurā. Programmā iepriekš neiekļautā latviešu tautas dziesma - Dzimtā Valoda. Diemžēl nu jau man no prāta izkritis, kuram instrumentam bija uzticēta dziesmas vokāla partija, tomēr arī šoreiz (gluži kā vēlāk - Bohemian Rhapsody Frediju nomainija trompete) izvēle bija perfekta, kā saka - neko pielikt vai atņemt. Dziesma beidzas un Toms sastingst gaidās - kāda gan būs zāles reakcija? protams, skan aplausi, un orķestris var turpināt. Pēc mirkļa skatītāji jau tiek ierauti gan mākslas filmu skaņu celiņos gan laika mašīnā atpakaļ pie Baha. Brīžiem, tieši tad, kad to visvairāk prasījās, orķestri papildināja lieliski vokālisti, izdziedātiem vārdiem papildinot orķestra jau tā pilnīgo skanējumu. Patiešām, kā jau sākumā teicu - šajā vakarā vienkārši nebija kur piesieties.
Kazanovas orķestra jaunieši bija ar perfektu precizitāti salīmējuši kopā savu skaņukārtu, attieksmi, gaismu un dvēseliskumu. Un īpašu burvību visam piešķīra smilšpapīra (ne)trūkums. Šovakar nevienam nebija jāuzņem sevī līdz nelabumam uzpūsta lēta baltmaize par dargu cenu, nē, šovakar visiem bija iespēja baudīt patiešām brīvu mūziku, mākslu, kuru neierobežo augstu skolu akadēmiskā precizitāte un dārgu koncertzāļu vīzdegunīgā publika. Kazanovas orķestrim varbūt nav pieejamas ar marmoru izklātas koncertzāles, bet viņiem ir pieeja muzikai ar visu dvēseli. Pavisam atšķirīgas sajūtas rodas klausoties orķestri, kurā mūziķi sēž spēlēdami skaņdarbus no notīm, kuras esmu redzējis topam Vides Zinātnes lekcijas laikā. Tiem priekšā stāv nevis rūpnīcā pasūtītu nošu mapes, bet pašu mūziķu roku darinātas. Un orķestris uzlūko savu diriģenu ar acīmredzamu prieku un cieņu - jo kā gan savādāk, ja viņu priekšā stāv pieticīgs un labsirdīgs mūzikas fanātiķis, kurš ieguldijis nemazums pūļu, lai šis vakars visiem izvērstos par lielisku muzikālu pārdzīvojumu. Jā, tas viņam ir izdevies par visiem 120%

Gribētos novēlēt Kazanovas orķestrim saglabāt savu "mēs te sanākam un nepārtraukti smaidīdami spēlējam to, kas mums patīk un tāpēc jūtamies lieliski" auru. Nepazaudēt šo nedaudz neformālo atmosferu, kas valdīja šajā koncertā. Kā arī - nepazaudēt pašiem sevi. Un pazīstot šos cilvēkus jūtos droši sakot - nē, tiem galvā nesakāps un arī pēc 18 gadiem, LNO spēlējot 20 gadu jubilejas koncertu, Toms tikpat uzmanīgi ieklausīsies savā orķestrī, pārliecināsies, ka solists patiešām ir gatavs sākt muzicēt un koncerta beigās, nedaudz sakautrējies no kājās stāvošās, sajūsminātās publikas, nedroši ievaicāsies " šķiet, ka jūs gribētu, lai mēs nospēlējam vēl vienu dziesmu. kuru tad spēlēsim? "

Neguli, nesapņo Dzīvo un jūti, Celies un aizlido, Vai tad tev grūti?

šodien pirms izpaušanās ir jāsagatavo zemeņu trauks.
aidāa

/labi, bļodiņa ar zemenēm - check
piena krūze - check/

tad nu - kas notiek?

iesākumā interesanti ir tas, ka man mājās ir vairākas neatvērtas cigarešu paciņas un mana ikdienas krūze ir ar uzrakstu "Marlboro"
jautrība ir faktā, ka neviens no mājniekiem nesmēķē un nav smēķējis

un ziniet - es pienu mēdzu dzert no vīna glāzēm (vismaz tikko, lejot sev pienu, pieķēru sevi pie šādas atmiņas/aizdomas)


un ja reiz par dzeršanu, tad mans galvenais šī ieraksta cepiens:
vai ar dzeršanu ir jālepojas?
domāju - tiklīdz jaunietis pārkāpj 15 gadu slieksni - ir īstais laiks apzināties, ka "es TĀAA dzēru" vairs nav kruti
un tāpat - nav kruti teikt "nu tad iedzeram par Latviju, Mīlestību vai kaut ko tikpat normālu"
jo skaidrs ir viens - dzeršana pie nekā laba nenoved un dzērāji noteikti nestutē Latvijas un pasaules kopējo labklājību. tad kāda jēga no tā, ka viņi savos tostos saka "nu tad iedzeram par Latviju" ?


starpcitu - Old Tibilisi - labs, salīdzinoši lēts (~4 Ls) vīns
rekomendēju


savulaik es rakstīju recenziju par skolā notikušu koncertu. pie tās es patiešām piestrādāju, atradu informāciju par skaņdarbiem, speciāli youtubē klausījos un centos atcerēties, kas man patika u.t.t. recenzija sanāca tīri ok, varbūt bišku nenopietna, skolotāja (forša mums tā mūzikas skolotāja, starpcitu) novērtēja ar 10-nieku, tikai teica tā "būtu ideāli, bet nepamet sajūta, ka beigās tā nedaudz pasmaidīji par to visu, ko esi sarakstijis"
respektīvi - nu bija man tas dariņš nedaudz pārsātināts ar nedaudz pārspīlētiem salīdzinājumiem, piem., "iespējams labākais orķestris pasaulē" (uii, nē, tas nebija tādā pielīšans stilā rakstīts, starpcitu)
bet tomēr viss bija diezgan nopietni rakstīts. tāpēc es spriežu, ka mēdzu tikt uztvers nedaudz nenopietni. tad nu lūk - tas, ko teicu par dzeršanu/iedzeršanu ir nopietni domāts, bet tā piebilde par old tibilisi - es jau neteicu, ka pats vispār nedzeru, jo visā visumā nedaudz alkohola normas robežās ir pat veselīgi. kā saka veci ķīmiķi - viss ir atkarīgs no daudzuma un koncentrācijas.


man patīk piekārtot savu dzīves telpu, izslaucīt grīdas, notīrīt galdu un kaut ko izmest. tāpat man patīk pirkt grāmatas, kuru cena ir pieņemama studējošam jaunkundziņam. vakardien pasūtiju vienu eksemplāru no USA, kad/ja sagaidīšu - ar prieku painformēšu kā izdevās mans pirmais šāda veida pirkums internetā
nedaudz mulsina, ka pietiek ievadīt dažus cipariņus no kredītkartes un skaitās, ka esmu jau samaksājis. tiesa - interneta banka vēl neuzrāda veiktu pārskaitījumu. nu redzēsim - kā tas viss beigsies

vēl man ļoti patīk satikt draugus. vakardien bija tā reize, kad viss notika patīkami spontāni un tā nu es pavadīju dažas stundas patiesi burvīgā kompānijā ar coca cola, pepsi, čurubumbām, Cosmopoliten žurnālu un gudrām (kā arī netik) sarunām. foršiii
vienīgi dikti kaunīgi jūtos, ka nejauši piečakarēju Māru, tomēr meitene teica, ka viss esot kārtībā - tāpēc es varu justies labāk

4-dienas naktī biju ciemos pie Ievas un, kā jau tas ir raksturīgs man - visu nakti mācījos. matemātikas mājasdarbu pildīšana naktī pirms eksāmena - tam ir sava burvība, no doubt. Pati Ieva gan bija viltīgāka - kādas 4 stundas pagulēja un tad visus mājasdarbus uzrakstīja no rīta, gaidot eksāmenu. es tajā laikā turpat blakus aizmigu uz ķeblīša, labīii
bet vispār ir tā, ka sesija galīgi vēl nav beigusies, bet līdz ar augstākās matemātikas beigām ir tāda sajūta, ka gandrīz jau ir cauri un vasara var sākties


vēl nedaudz var pieminēt 5-dienas koncertu Vērmanītī, veltītais Dzelzsgriezēja piemiņai. Bija jauki un īpaši pozitīvi šķita tas, ka izdevās pasākumu noturēt smeldzīgi pozitīvā "ar viņu bija labi" tonī, jo tā jau ir, ka jēdzīgāk ir atcerēties labo, nevis raudāt par "kā mēs tagad tālāk dzīvosim". Tāpēc beigās bija ūberjauka tautas sadziedāšanās skanot Zīlītei, Piedod man, Ozolam un Dzimtajai Valodai (īpašu noskaņu radija tieši fakts, ka Dzimto Valodu uzlika ierakstā koncerta noslēgumā. sajūtas gluži kā pats Jānis teiktu atvadas)
un vēl man patika rokeri, kuri arī ieradās ar saviem drausmīgi skaļajiem močiem. arī tās skaņas šādā pasākumā TIK ļoti iederas, ja jau reiz pieminēts tiek leģendārs rockmūziķis. skaisti


jā, redzu, ka šodien man tek vārdi no pirkstiem kā ūdens no hesa slūžām pīķa stundā.
reizēm tā ir, ka varētu rakstīt visu dienu un neaptrūktos ko teikt
jautājums tikai - kas to visu lasīs =)


tad nu tā - tagad jāpieķeras zinātnes apguvei
taču pirmstam vēl vienu tēju un, iespējams, kādu D&G sēriju
savukārt jūs noklausās
Līvi - Rožu Laukums
Līvi - Zvani
Līvi - Cigarete, Rums, Meitene un Zāle Zaļa

___
*tikko sapratu, ka būtu interesanti pastrādāt Liepājā
kas to lai zin, ja šāda interese saglabāsies - varbūt vēl dabūsiet dzirdēt par šādu izgājienu.

Vīns bija stiprāks par pratu, bet viņa prāts nedomāja zust.

es nevaru sākt rakstīt pirms zobu starpas nav tīras un tēja nav galdā.
wait.

tagad, kad tas viss ir - papildus klāt ir pareizā mūzika un pareizais laikapstāklis.
sākumam - sākumama mūzika
es nezinu, kas tas ir, bet tur kaut kas ir
piemēram došu to, par ko komentāri saka:

a) " he best fucken live performance of of all time right there hands down.. you dont get that kind of raw emotion in music these days "

b) " In these days, there aren't any concert like this "


http://www.youtube.com/watch?v=uQYDvQ1HH-E

pavērojiet Kokera kungu un paskatieties kā viņš ir iegājis savā (jā, es zinu, ka tā ir kaverversija) mūzikā. vareni. un tie tik bija laiki. wūdstokas festivāls patiešām ir kaut kas tāds, par ko būtu jāmācā vidusskolā (20. gadu simts ir bijis ļoti ražīgs. radikālas izmaiņas katrā desmitgadē un tas vien ir aizraujoši)

un otra šī vakara laime ir daba
varbūt es vienkārši agrāk to neievēroju - vai tomēr šī jau tagad ir ļoti skaista vasara
gan ar vareniem pērkoniem un zibeņiem, gan ar saules rieta priekiem
es priecājos, ka neesmu fotogrāfs, jo noteikti juktu prātā šādā vakarā - gribēdams to visu satilpināt fotoattēlā. šķiet - tas ir teju neiespējami, jo kaut ko tādu pa īstam var izbaudīt tikai kopā ar vēju, skaņu un smaržu.

negribas runāt par ikdienišķo tagad. tik vien cik - stāvēšana uz vietas ir stāvēšana uz vietas un tas ir garlaicīgi. iedvesmojieties no citiem un iedvesmojiet citus, lai visiem interesantāk =)

un man ir pirmā bilde uz fotopapīra pēdējo 5 gadu laikā
protams, ka viens no modeļiem esmu es
kompānijā ar savu H-COOH
vareni

nu tad
turpinām
(un vakar bija rabarbermaizes cepšana pie Toma. varen jauks pasākums iznāca)

and you put the load right on me

Še jums, pirmais eksāmens aiz muguras, nākošais tuvu tuvu priekšā.
protams, ka mācos, bet, protams, tas nav vienīgais, ko gribu darīt.
vakardien pabiju autokapsētās un dažos veikalos. Tomēr šķiet, ka beigu beigās to trubu nopirkšu Elkorā (jo kad tu kaut ko meklē - beigu beigās nopērc Elkorā)

un vispār apnicis par to runāt. es gaidu jūliju un augustu. sev solos, ka šo vasaru pavadīšu interesantu. ar Ievu sarunātā skraidīšana pa pļavām, Positivus un, hmm, nezinu, Saldus Saule un vēl kāds festivāls, riteņošana, rakšana, lasīšana, gulēšana, filmošana, draudzēšanās un mieriņš.

un ir arī daži nopietnāki mērķi vasarai. uhh uhh uhh :)
(uzrakstīju šo teikumu un sāku domāt par dzīves mērķi, haha, diezgan kruti, ne?!)


"Ka tik nav par skaļu" - tā bija laba filma, patika (labi, ka iedomājos to pateikt tagad, pēc 2 mēnešiem)
un kompānija es+trīs bija lieliska
(ak ak, atcerējos vēl vienu vasaras mērķi - vienu vakaru kompānijā es+četri)
pietam man ir ko atrādīt Itālijai =)


āa, ziniet ko vēl es maijā dariju?
iemācījos dejot valsti (bijām trīs pāri - Matīss un Ieva, Agnese un Zutis, Linda un Jurģis)
un tad šovā tieši man izdevās izgāzties un nojaukt soli, haha
un vēl cilvēki runā, ka mani un Ievu inemaz dzirdēt nevarēja turpmākās balles laikā
to gan mēs nesapratām, jo pašiem likās dikti skaļiii
tie mikrafoni ir tāda dīvaini padarīšana


un es tikko sapratu, ka gribu pie sienas sākt likt izdrukātas bilžas
tās, kuras pašam dikti patīk, jā (tīri loģiski, ne?!)
un vispār bildes ir jauki


un ir burvīgi, ja mūzika aiziet līdz muguras smadzenēm un skudriņu (uzmini, kas man tagad nāk prātā rakstot šo vārdu) veidā izskrien pa visu muguru
chill


čau, Zane Bomi
tiec pieminēta ^^
(uzliec sev The Band The Weight reizi dienā divu nedēļu garumā)