Katru minūti

Šovakar biki klausos Baložu Pilnus Pagalmus. Tātad trešais vakars Somijā.

Sākšu ar dzīvokļa stāstu - šobrīd esmu tajā, kur nav mēbeles, interneta. Dušas "klausule"  ir saplaisājusi un dušas aizskara nav, tāpēc duša = slapja visa vannasistaba (tai skaitā mans karaļa tronis). Ok, to var paciest. Bēdīgāk ir par ledusskapi - vads ir aizkritis aiz iebūvējamā ledusskapja. Lai tiktu pie vada ir jāatrauj ledusskapis no sienas, bet viņš ir tiiiik smags. Nu jā, vēl šis dzīvoklis nelabi ož. Bet skaists skats (tomēr, septītais stāvs..). Lai nu kā, rādās, ka trīs dienas šajā vietā man būs izmaksājušas 250 eiro (es ļoooti ceru, ka skaitlis nepieaugs līdz 500..), jo rīt es un mans beļģis sākam dzīvot citā dzīvoklī (tikpat tālu/tuvu no universitātes, bet tur ir mēbeles, ledusskapis, mikroviņu krāsns, pat gleznas. un gultas). Ja viss ir tā, kā mums teica, tad no galviņas 330 eiro mēnesī (varbūt varētu ieviest vēl vienu istabas biedru). 
Kā ir ar beļģi? patiesībā, ir cerība, ka viņš ir labs čalis. Katrā ziņā nav baigais kretīns. Ceru, ka būsim labi istabas biedri. Un es ceru, ka tajā laikā, kad viņa meitene būs mūsu dzīvoklī, man nebūs jādzird totāli skaļš sekss. 

vakardien pusdienas ēdu ar beļģi, vācieti (dzimušu Krievijā) un grieķi (dzimušu Ukrainā). Beigu beigās sanāk, ka 3/4 no mums varētu runāt krieviski. Lai nu kā, šķiet, ka būsim salīdzinoši tuvi kaimiņi. Un jā, ukrainis izskatās pēc ukraiņa un vācietis pēc krieva. Un krievi, kas arī te ir (kopskaitā laikam 3) ir TIK ļoti atpazīstami, bez-maz-vai kā ķīnieši.
Kas vēl ir manā daļēji-draugu sarakstā, hmm, daži itāļi, viens austrietis, USA (viņam nepatīk viņa valdība un viņš sapņo pārvākties uz dzīvi Somījā)

domāju, ka stāstu par pusdienām un veloceliņiem pietaupīšu vēlākam, kad pats zināšu kaut ko vairāk. bet stāsts par velosipēdu:
second hand veikalā nopirku baltu velo (75 eiro). Apmēram 10 minūtes pēc veikala darba laika beigām un viena kilometra aatālumā mans pirmais brauciens bija beidzies. Pēc dažām stundām (un 25 eiro) man bija jauna priekšējā riepa un kamera. Šodien gan braucu kā lielais puika. Yeah, to var darīt pat ar sieviešu velosipēdu. Protams, 100 eiro nav maza nauda, bet par laimi ritenis šķiet ļoti labā stāvoklī (ritošais sastāvs).

visbeidzot - katram studentam pienākas ID, kas dod piekļuvi visam e-tīklam + katrs drīkst iztrukāt 500 lapas vienā mēnesī visur universitātē, kur ir printeris. Vai, iespējams, tās būs 100 lapas mēnesī, tātad līdz semestra beigām sanāk 500. Tad jau redzēs, bet vispār jauki.
Šodien bija tikšanās ar manu koordinātori un iepazīšanās ar supervisor laboratorijai. Ceru, ka varēsim sastrādāties. Bet pirmais iespaids - viņi ir atsaucīgi. 

 haha, man liekas, ka šī zīme brīdina nejau par guļošo policistu, bet policisti

un vai jūs pazīstiet to, kas redzams gandrīz bildes centrā, nedaudz pa kreisi? jeah, rudens te ir kādu laiciņu ātrāk.

Wouldn't it Be Nice

Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija mans pirmais. lidmašinite tik maza, ka ejā nevareju nostāies pilnā augumā, galva bija jāpieliec. Un mani parsteidza ta motoru rukoņa nepartrauktā. Biški scary likās arī visi gaisā izpildītie pagriezieni. Un nosešanas. Bet es biju ļoti brīdināts, ka mazas lidmašīnītes kratīsies, tāpēc beigās jau bija ok! Piedevām mans lidošanas guru Māra bija sms attālumā līdz pat galamērķim.
Helsinku lidosa liela liela. Nekas interesants gan tur netika noverots. Otrs lidojums nedaudz lielakā un komfortīgākā (laikam jaunākā) lidmašīnā, bet ari rūca. Tomer nesmirdēja. Un pāri rūkoņai varēja dzirdētt pilotu teikto, atškirībā no pirmās. Lidojām virs biezas mākoņu segas, tas rada interesantu efektu - ja nav atskaites punkta, tad savu ātrumu pateikt ir neiespējami. Sajūta kā esot lielā ķīseļa bļodā. Un debesis augstāk izskatās tumšākas.

Oulu lidostiņa maza. Škiet, ka vienīgais, kas uz to brauc, ir Helsinki (bet reizi stundā). Un viens reiss no Stokholmas. Kāp autobusā, pērc bileti. Šofera skaties liek saprast, ka jasaka vieta - uz kurieni. Tam es lidz galam nebiju gatavs, tāpēc "city center" bija tā brīža izvēle. Vēlāk izrādijās, ka vienu pieturu tālāk. Un vēl izrādijās, ka nakamajā autobusā biļeti pirkt nevajadzēja.
Es jau jutos iekārtojies un iejuties, kad mans Beļģis piezvanīja un pateica, ka dzīvoklis ir nekam nederīgs. Nezinu, kāpēc vinš domāja, ka te būs mēbeles.. Bet smieklīgi ir tas, ka nevarēja atvērt vienas istabas durvis.
Pastaiga uz Prismu arī bija interesnata. Ja tajā virzienā vadījos pēc kartes, tad atpakaļceļā mēģināju pēc izjūtām, tāpēc 20 min vietā sanāca kādas 50. Bet te tā jauki, ir ļoti daudz gājēju/velosipēdisu/skrējēju celiņi. Un velosipēds pilsētā ieņem vienu no centrālajām lomām. Viņi gan te tā īpaši neslēdz, ar tām parastajām piekarenēm pa 3 ls tikai. Tas laikam izskaidro kāpēc ceļa malā var ievērot šādu nabadziņu.

Nu tagad nezinu, kas būs rīt (šodien), kur palikšu rīt (šodien). Sajūtas tas nerada tās labākās, bet nav jau pirma reize tāda sajūta, kad tēma ir dzivoklis.
Tāpat neesmu pirmais ģimenē, kurš, esot citā valstī, saprot, ka nezin savai kartei pin kodu. tas man rit noteikti ir jauzzin, savadak palikšu bez euro naudiņas

Kā pagāja nakts? Aizmigu ļoti ātri, bet pamodos pēc apmēram piectu stundu gulēšanas, t.i. piecos no rīta. Labi, ka nebija jāguļ uz grīdas, slikti, ka bija jāguļ uz piepūšamā matrača. Vakar Prisma veikalā sapratu, ka es nesaprotu, kāpēc man līdzi nav tādas lietas kā zobu birste, karote, dakša, cukurs, sāls. Nu vismaz sāls.. Un tad iepērkoties vēl tā apziņas apskaidrība - dude, tu nezini savas Eur kartes pin kodu. Nu, man ir vēl divas citas bankas kartes. I guess tas mani varētu izpestīt, kamēr mājās tiek veikta papīru kaudzes pārmeklēšana. Duša biki atspirdzināja, kafija gan nē. Brokastīs cīsiņi. Arī nepārāk gāja pie sirds. Šodien pirmā diena pa universitāti. Un tad vakarā jautājums - kur es dzīvošu. Ceru, ka beļģis mani neatstās uz ielas. Bet nu nevajadzētu, depozīts ir samaksāts, tā kā vismaz vienu mēnesi šis dzīvoklis visticamāk būs lietošanā. Vai arī - varbūt piedāvās kaut ko citu?

Kā jau pirmajās dienās prom no mājām & vienatnē - ir tāda nedrošības sajūta. Bet jauki, ka man ir divi draudziņi, mans student tutor Iida un pie kāpņutelpas iepazītā meitene Katri, pie kuras vakardien nostāvēja mans koferis un šodien viņš tur atgriezās kopā ar gultu un visu pārējo. Jāpiebilst, ka Katri mani arī pabaroja. 

Nu tā kaut kā ir sācies mans 3.5 mēnešu periods Somijā, Oulu pilsētā. Paļaujos uz to, ka kļūs tikai labāk.

vēstule Eduardam

Labdien, labvakar

Šovakar esmu nokļuvis dārziņos, salieku čupiņās savus papīrus, grāmatas, kancelejas piederumus un citus sūdus. Jā, sūdus. Tos ap sevi viegli sapulcināt. Šitā krāmējot es domāju - nu vienmēr pastāv varbūtība kaut kā nejauši aiziet aizsaulē. Kā filmās saka - negadījumi notiek. Un tad nu es domāju, ka kādam ar tiem maniem draņķiem būtu jaauklējas (t.i. jaatrod no tiem tikt vaļā). Tas liek saprast, ka, ja kaut ko gribas kolekcionēt, tad tikai tādu, kam vērtība tikai pieaugs/nemazināsies/būs_arī_citu_acīs (piemēram, vinils)

Sāku pārdomāt, kas jāņem līdzi, kas nē.
Sāku domāt, kur dzīvot :D ar to vēl pagaidām nav veicies, bet cerības netiek atmestas
Pirmdien prom brauc Kaspars. Rītvakar laikam par to iedzersim.

Interesanti ar to mūziku. Kas agrāk spēja radīt zosādu, tas tagad to radīt nespēj. Esi novērojis šādu efektu?
Laikam jau " Titru un Vētras Mūzika"  gan nepieredzēs šādu efektu.


Kad sāku rakstīt šo vēstuli tā bija domāta kā vēstule, bet, kad uzrakstīta, tā vairāk atgādina bloga ierakstu. Tad nu būs 2 in 1
Kā tavas reakcijas 1.5 L kolbā?
man te pašam sanākušas brīnumu lietas. Divu vielu (produktu) vietā ieguvu četurs. Lūk, māksla

we found love

Voldemāara klasiskais sastāvs vakardien sakopojās un zazhigal. Žēl, ka šorīt vajadzēja būt laukos, labprāt būtu palicis pie šiem. Tad varētu skatīties uz paģirainajām sejiņām, cept olas brokastīs, kamēr pa VH1 skan http://www.youtube.com/watch?v=PVzljDmoPVs
tusiņos, kuros tu alkoholu nelieto, ir trīs fāzes. Pirmā - visi tik garšīgi dzer savus aukstos alus, man tak arī gribas.. Otrā - visi ir taņķī, man tak arī gribās. Trešā - visi sāk atlūst, man tak arī gribās. Un tad tu brauc mājās un domā - pag, bet jautri bija arī neesot dzērumā. Un tagad, braucot mājās, pavisam laba sajūta neesot dzērumā (atkrīt dažādas problēmas, piemēram, helikopteri, hang overi etc.).
Pagulēju gan pavisam maz, jāmēģina šī diena pavadīt pieblīvētāk, piesātinātāk, lai rīt var atgriezties ķitelī pēc jēdzīgas nedēļas nogales

p.s. Mēs tur kopā dzīvojām un piedzīvojām dažādus laikus. pilnīgu trūkumu, pēdējo latu iztērēšanu, lai piedzertos. Arī bagātās dienas ar picām vakariņās. Un ne velti Mārtiņš vakar teica, ka visi ceļi ved uz Voldiņu
pēc šitāda sentimentālā post scriptuma iederas Rihanna, vai ne, sūda māsa?
http://www.youtube.com/watch?v=tg00YEETFzg

Go Down Moses

Vai jums ir draugs, kurš pārzina Rīgas sabiedriskā transporta maršrutu galapunktus? Jo man ir. Varbūt te tā izlasot tas nešķiet nekas īpašs, bet kad būsit blakus Agnesei, pārbaudiet. Pārsteigums garantēts. Tas ir interesantāk nekā zināt visas vārdadienas. Visas vārdadienas zin' teju katrs otrais.

Šorīt pirmais padzēriens kaut kādā veidā sanāca coca cola. Tas man atgādināja, ka kaut kad sen pārbaudiju, ka Pepsi-Cola ir galīgi nepiemērots pirmais rīta padzēriens, ja vakarā ir plūdis alus. Tas ir gandrīz sprādziens mutē.

Louis Armstrong - Go Down Moses
dziesma, kura tik ļoti iet kopā ar Bulgakova "Meistars un Margarita"


pocket full of mumbles

Izvēlējos interesantu profesiju, jo svētdienas vakars pirms nākošās darba dienas var būt tik dažāds. Reizēm tas ir riebums, apnikums, slinkums. Reizēm tieši otrādi, gribas ātrāk iet gulēt, lai tik varētu tam visam ķerties klāt. Vot tagad tikai jāsaprot, vai tas ir labi.

Mamma šodien teica "visa dzīve ir laika tērēšana". Tas izklausās pēc kaut kā starp Vonnegūtu un Remarku.

Kāpēc vidusskolā nav motivācijas mācīties? Varbūt ir vērts ieviest eksāmenus katra gada beigās, nevis ik pēc trim gadiem? Katrā ziņā latviešu valodas gramatiku, vēstuļu rakstīšanu angļu valodā vai runāšanu vācu es tā arī neesmu apguvis. Bet gribētos, lai būtu. Nejau skolotāji tur jāvaino..

uz priecīgas nots jābeidz
Simon & Garfunkel - The Boxer.mp3

Radioactive

Ceturdien bija diena, kad divu stundu laikā satiku divus labus cilvēkus pavisam nejauši. Tikmēr piektdien bija korespondences diena via mobīlais telefons. Bet stāsts jau nav par to. Jautājums vairāk ir tāds: kā tas gadās, kad tik bieži tu iedomājies par kādu. Un tad pēc mirkļa saņem no viņa sms. Sanāk, ka iedomājies par viņu tad, kad viņš meklēja tavu vārdu/numuru savā telefongrāmatā. Un vēl - pietiek man divas dienas domāt - tā tā tā, jāpiezvana Luīzei, lai trešajā dienā saņemtu zvanu no viņas.

Divi (plus pus) gadi kopā ar Eināru, īpaši, ja vienīgais mūzikas kanāls ir VH1, nozīmē, ka es pārvaldu visus šī brīža TOP 20 hitus populārajā mūzikā. Nedaudz par draugu tēmu - atgādināšos, ka interesanta rotācija dzīvē notiek. Ir tie, kas turas tuvu visu laiku, tie, kuri aizrotē, lai pēc dažiem gadiem atgriestos. Vai aizrotē pavisam, arī tādi ir.


dumji, ka aizmirstas tēmas, kuras gribējās uzrakstīt. palika tikai tukšais H2O